Dažs Atmodas aktīvists stāsta, ka 1988.gadā, iesaistījies topošajā Latvijas nacionālās neatkarības kustībā (LNNK), bijis itin pārsteigts, tur priekšā ieraugot Eduardu Berklavu sveiku un veselu, jo līdz tam šis aktīvists bija dzīvojis ar leģendu, ka reiz latviešiem bijis tāds Berklavs, kurš Rīgā gribējis apturēt pārkrievošanas vilni, bet nomests no visiem amatiem un nometināts Kazahijā, kur sliktā klimatā ātri nomiris. Tātad tautas leģendā faktiski bija saplūduši kopā Berklava un Kārļa Ulmaņa likteņi. Lai gan Atmodas sakumā leģendārajam nacionālkomunistam jau bija pāri septiņdesmit, viņa raksturs neļāva laist garām iespēju vēlreiz aktīvi iestāties par to, kam Berklavs būtībā bija veltījis visu savu mūžu — Latvijas uzplaukumam viņa izpratnē, kāda nu tā katrā mūža posmā bija. Būdams pietiekami patstāvīgi domājošs cilvēks, nevis iesīkstējis dogmatiķis, Berklavs laika gaitā spēja gan mainīt uzskatus, gan paškritiski atzīt savus jaunības maldus, tajā pašā laikā nezaudēdams to savas būtības daļu, kas viņu darīja lielu laikabiedru acīs, — principialitāti un godīgumu līdz pat "pēdējam santīmam", un nepiekāpīgu drosmi, aizstāvot savu pārliecību ne tikai ikdienišķās, bet arī dramatiskās situācijās. Labi zināma ir viņa asā saruna ar Ņikitu Hruščovu 1959.gadā PSRS līdera Rīgas apmeklējuma beigās, kad Berklava liktenis būtībā jau bija izlemts.
Reizē ar pieredzi drosme nemazinājās, tikai klāt nāca piesardzība, kas ļāva īstenot pārdrošas akcijas jau drīz pēc atgriešanās no nometinājuma Vladimirā, kur Berklavu 1959.gadā pēc nacionālkomunistu sagrāves aizsūtīja astoņarpus gadu ilgā trimdā, un arī izteikt skaidru Latvijas neatkarības atjaunošanas prasību Atmodas sākumā, kad daudziem vēl šķita, ka pietiktu ar lielāku suverenitāti — apmēram tādu, par kādu bija cīnījies Berklavs 50.gados.
Nodzīvojis garu mūžu, Berklavs paguva uzrakstīt un publicēt atmiņas (Zināt un neaizmirst pirmais sējums iznāca 1998.gadā), tomēr tajās sūrojas, ka lielā vecumā daudz kas var izskatīties savādāk nekā brīdī, kad aprakstītie notikumi risinājušies, tāpēc citiem viņš iesaka neatlikt svarīgu norišu aprakstīšanu. Grūti pateikt, ko jaunais Berklavs būtu rakstījis par to sava mūža notikumu, kas viņam ticis inkriminēts visvairāk, rīcību 1941.gada 14.jūnija deportācijas laikā. Berklavs tad bija Rīgas Proletāriešu rajona kompartijas komitejas pirmais sekretārs, un komiteja bija gan saņēmusi partijas pilsētas komitejas vadības uzdevumu 13.jūnijā uz partijas pilsētas komiteju aizsūtīt 150–200 komunistus un labākos komjauniešus speciāla uzdevuma veikšanai. Atmiņās Berklavs apgalvo, ka nav pat nojautis, ka tiek gatavots briesmīgs noziegums, jo līdzīgi uzdevumi saņemti arī agrāk, piemēram, kad gatavojās nacionalizēt aptiekas, veikalus un namus, tāpēc arī šai reizē viņš nodomājis, ka tiek gatavota līdzīga akcija. "Iepriekš mums tāpat nekad neteica, kādam nolūkam jādod cilvēki. Nelielas aizdomas man radās 14.jūnija rītā, kad rajona partijas komitejā mums sveši cilvēki sāka vest dārgus kristāla traukus un zelta naudu. Pēc veikalu precēm tie neizskatījās. Kad jautājām, kam tas viss pieder un kāpēc tiek nests uz partijas komiteju, saņēmām atbildi, ka mantas pieder valstij, tās neilgi jāuzglabā un drīz pēc tām kāds atbrauks. Zvanīju Kārlim Pugo. Arī viņš nobrīnījās, bet teica, lai pieņemam, pēc tam visu noskaidrošot. Kristāla traukus salikām istabā, kurā glabājās partijas dokumenti un kuras logiem priekšā bija restes, bet maisiņu ar zelta naudu ielikām sienas seifā. 14.jūnijs man bija dežūrdiena. Līdz darbdienas beigām no komitejas neizgāju, arī darbiniekos nekādu neparastu satraukumu nemanīju. Tikai daži sarunājās pusčukstus. Parastā apmeklētāju plūsma šajā dienā bija krietni mazāka. Par notikušo (un arī ne visā atbaidošajā kailumā) es uzzināju vēlāk."
Šīs epizodes patiesums, proti, tas, vai tiešām Berklavs tobrīd nezināja vai nenojauta, kas Latvijā 14.jūnija naktī notika, lai paliek uz viņa sirdsapziņas. Taču kopumā savus jaunības maldus viņš nožēlojis nepārprotami, teikdams, ka atmiņas raksta bez prieka, ar sāpēm sirdī, jo ļoti smagi ir apzināties, ka daļa no mūža labākajiem gadiem aizvadīti maldos. "Pat vēl tagad pilnībā nevaru saprast, kāpēc daudz agrāk nesaredzēju, cik drausmīga ir partija (PSKP), kas paveikusi tādas masu slepkavības; cik varmācīga ir iekārta, kas ilgus gadus vismaz daļēji spēja noslēpt no tautas, pat no saviem partijas biedriem briesmīgos darbus; cik baismīga ir partija un valsts iekārta, kas spēj tik dziļi morāli un intelektuāli sakropļot tautas," viņš raksta atmiņās. Izskaidrojumu Berklavs pats meklē savā jaunības lētticībā un arī fanātismā, ar kādu meties labo nodomu īstenošanā. Berklava sakarā dzirdētais apzīmējums "maldugunīs rūdītais" precīzi raksturo viņa politiķa mūža gājumu.
Visu rakstu par Eduardu Berklavu lasiet žurnāla Sestdiena 13.jūnija numurā!