Pahars bija pirmais Latvijas futbolists, kuram pavērās iespēja spēlēt augsta līmeņa Eiropas klubā. Viņš ar blīkšķi atvēra durvis uz Rietumeiropu; tieši pateicoties viņa veiksmīgajai pieredzei, vēlāk tur nokļuva arī citi mūsu spēlētāji.
Ukrainā dzimušais Pahars uzauga Rīgā, Purvciemā, kādā Viršu ielas daudzdzīvokļu namā. Mamma vēlāk stāstījusi: tiklīdz iemācījies staigāt, viņš bijis kā uzburts uz bumbām, bet futbolu pagalmā spēlējis no četru gadu vecuma. Nopietni treniņi sākās astoņu gadu vecumā, kad uz Rīgas 87.vidusskolu atnāca treneris Jurijs Andrejevs un pajautāja puikām, kurš vēlas trenēties futbolā. Pieteicās gandrīz visi, arī Pahars, un tā viņš nonācis Daugavas futbola skolā. Jau toreiz puisis bija maza auguma un trauslas miesasbūves, taču to izdevās kompensēt ar ātrumu un veiklību. "Vasarā futbols, ziemā hokejs, un tā katru dienu līdz vēlam vakaram. Purvciemā tā toreiz darīja visi. Uzskatu, ka bērnībā jābūt ļoti aktīvam, paralēli futbolam paspēju patrenēties arī paukošanā, peldēšanā, karatē, cīņā, padejot modernās dejas. Turklāt vecāki mani uz to nemaz nevirzīja, es gribēju pats. Tā tas turpinājās līdz 16 gadu vecumam, spēlēju jauniešu komandā ar nosaukumu Bērnu fonds, tas bija pēdējais gads junioros, bija jāizšķiras, ko darīt tālāk. Andrejevam bija piedāvājums pāriet uz pieaugušo futbolu, trenēt Pārdaugavu, mums iestājās pilnīgas neziņas periods. Neviens nezināja, kas notiks tālāk, vai būsim kādam vajadzīgi. Turklāt tas bija 1994.gads, juku laiki, tēvam bija lielas problēmas, ģimenei bija grūti ar naudu. Tēvs bija jūrnieks, piedāvāja man visu pamest un sākt pelnīt naudu. Iet jūrā. Ļoti nopietni par to domāju, pārrunāju šo jautājumu ar Andrejevu, kurš ieteica to nedarīt. Viņš teica, ka vēl tikai nedaudz un varēšu sākt pelnīt naudu ar futbolu. Un pēc neilga laika Andrejevs mani un vēl dažus puišus pasauca sev līdzi uz Pārdaugavu. Tā es 16 gadu vecumā nonācu virslīgā, turklāt man tika maksāta alga — 30 latu mēnesī, kas toreiz šķita milzīga nauda!" atceras Pahars.
Vēlāk viņš veiksmīgi spēlēja Skonto, bet no turienes pārcēlās uz Anglijas augstāko līgu. "Es aizbraucu īstajā brīdī. Pirms tam biju atrādīties Brēmenes Werder un Zalcburgas Casino, taču viņi nebija gatavi samaksāt Skonto adekvātu transfēra maksu, bija nopietna interese arī no Maskavas Dinamo, bet tad manā labā nospēlēja nejaušība, veiksme. Es aizbraucu uz Anglijas Premjerlīgu, uz Southampton klubu," atceras Pahars.
Nākamās sezonas Paharam pagāja kā sapnī, viņš regulāri guva vārtus (vēl joprojām viņš ir tieši simtais visu laiku rezultatīvākais Premjerlīgas futbolists), vienu gadu pat bija viens no rezultatīvākajiem visā līgā un par viņu nopietnu interesi izrādīja tāds klubs kā Newcastle. Baumoja arī par Manchester United interesi, taču tagad Pahars atzīst, ka konkrētu piedāvājumu nebija, vien sers Alekss Fergusons licis pastiprināti sekot viņam līdzi. Paharu iesauca gan par latviešu Maiklu Ouvenu, gan dēvēja vienkārši par "mazo latvieti", bet spožo augšupeju apturēja traumas. Vispirms potītes, tad cirkšņa. Viņš mēģināja atgriezties, ik pa laikam tas izdevās, taču tas tomēr vairs nebija tas pats Pahars. Pēc aiziešanas no Southampton viņš vēl uzspēlēja Kiprā, bet karjeru beidza Latvijā.
Pārkvalificējies par treneri, viņš izpelnījās iespēju vadīt savu kādreizējo komandu Skonto, bet šogad tika iecelts par Latvijas U-21 izlases galveno treneri. Tagad sperts vēl viens solis uz priekšu, uzņemoties lielās izlases vadību. "Skaidrs, ka no tādiem piedāvājumiem neatsakās. Jebkurš treneris sapņo par izlases galvenā trenera amatu. Protams, bija ne tik daudz šaubu, cik piesardzība, jo izlasē ir citas prasības — rezultāts ir pirmajā vietā. Un reizēm pat ar to nepietiek, vēl vajag arī labu sniegumu," ar smaidu atzīst Pahars. "Protams, mērķiem jābūt maksimāliem. Taču no tā, ka daudz runā, nekas nemainās. Mērķis ir mērķis, taču jādzīvo šodienai. Ja sēdēsi un domāsi par nākotni, aizmirsīsi galveno — šodienu," sarunas nobeigumā atzīst Pahars un piebilst, ka Latvijas izlasei sevi vienmēr atdevis pilnībā. "Vai es to darīju mīlestības pret izlasi dēļ? Protams! Vai es to darīju savas karjeras dēļ? Protams! Vienmēr jāmīl arī sevi. Taču vienmēr esmu nesis Latvijas vārdu. Cilvēki no Latvijas vēstniecības Anglijā man ir teikuši, ka ļaudis līdz ar mani savulaik iepazina Latviju, ka Anglijā daudzi Latviju zina tikai Mariana Pahara dēļ," acīmredzami kautrīgi, taču ne bez lepnuma saka futbolists.
Vairāk par Marianu Paharu un viņa spožo karjeru lasiet Sestdienā!