Laba izrāde var būt kā zemūdens valis, tā dzīvo savu dzīvi arī tad, ja citi to varbūt nemana. Teātra profesionāļu ar vairākām balvām un nominācijām atzinīgi novērtētā Meiera dzīvi Valmieras reālpsiholoģiskā teātra zemūdens pasaulē krasi mainīja filmēšanās seriālā Ugunsgrēks un Eirovīzijas nacionālās atlases konkursa vadīšana - pēc šiem notikumiem viņu pazīst visa Latvija un vairs nejauc ar vārda un uzvārda brāli, izlases basketbolistu Mārtiņu Meieru. Tomēr tie, kas dalību šādos pasākumos uzskata par noziegumu pret lielo mākslu, var neuztraukties, aktieris Meiers arvien vislabāk jūtas tajā vietā, kas atkailinājusi un profesionāli sabeigusi viņa nervus - uz teātra skatuves, kur viņa lielākais gandarījums ir kontakts ar partneriem izrādēs. Teātri kāds tavā dzimtā ir spēlējis? Neviens. Mans tēvs kādreiz brauca ar formulu. Viņš ir ļoti ekstraverts, uz dauzīšanos, bet mamma intraverta un emocionāla, manī šie abi pretstati ir sakausējušies. ****
Tā sakausējušies, ka pašam var palikt bail no tā, ko izdari?
Jā, jā. Piemēram, Eirovīzijas vadīšana ir dauzīšanās. Ļoti daudzi cilvēki intelektuālā vidē to uzskata par noziegumu pret mākslu. Vai, piemēram, filmēšanos televīzijas seriālā. Ir ļoti ērti nodalīt, cērtot krasi — ka vispār nedrīksti tam pieskarties, jo saindēsies.
To tev kāds ir teicis acīs, ka esi saindējies, filmējoties Ugunsgrēkā?
Nē, tikai daži ar mani vairs nerunā (smejas).
Kāpēc tu domā, ka viņi ar tevi nerunā tāpēc?
Īsti kur citur sagrēkojies nejūtos.
Varbūt nerunā tie, kas nedabūja lomu tāpēc, ka tu dabūji. Vai nav tā, ka visi aktieri grib filmēties?
Protams, grib, bet labajās lietās. Bet, vairoties strādāt, tu apzodz gan pats sevi, gan savu profesiju. Lai attīstītos, ir jādara. Šis attīstības posms, seriāli, vienkārši ir jāizdzīvo. Es labāk daru nekā nedaru un sūkstos.
Tu pats Eirovīzijā balso?
Nē. Bet, starp citu, priecājos par to, ka šāgada Latvijas finālā bija trīs dažādi formāti. Vislielākais prieks man ir par Martu Ritovu, jo redzams, ka aiz viņas nestāv liela industrija, kas viņu būtu padarījusi par kartona masku…
Ar silikona pildījumu.
Jā, cilvēciski Ritova bija visforšākā.
Kas tev patīk vairāk - mēģinājumu process vai izrādes?
Visi jau saka, ka viņiem patiktu visu mūžu mēģināt un nekad neuzstāties. Bet tās ir muļķības, vismaz aktierim. Mēģinājumu process ir ļoti svarīgs, bet nevar teikt, ka es to izbaudu. Tas ir smags, naktīs nevari gulēt, provocē sevi savām bailēm, esi kā salauzts.
Tā laušana nenotiek ar prieku?
Nē, ķermenis pretojas. Tas ir kā bāzt roku ugunī — kad sevī jādabū augšā īpašības, kuras nevari ciest. Man ir ļoti liels diskomforts, kad smacēju sevī nost Mārtiņu Meieru un dzīvoju pilnīgi savādākā rakstura uzbūvē.
Dari to, ko Mārtiņš nebūtu darījis?
Ne tikai nebūtu darījis - piemēram, manā jaunākajā izrādē Virve ir stāsts par diviem jauniešiem, kuri nogalina meiteni idejas vārdā, juzdamies kā pārcilvēki. Man citreiz nekad tā nav bijis, ka es tik ļoti nevarētu ciest tēla raksturu, jo kā Mārtiņš es tādus cilvēkus ienīstu. Viegli pateikt, ka aktierim tēls jāiemīl, bet man pēdējā laikā ar to iet arvien grūtāk.
Droši vien tāpēc, ka esi izgājis no tās stadijas, kad aktierim lomas dod pēc sejas – mīlētājus, jaunus censoņus, bet ne tādu lomu, kāda tev bija Jūlijas jaunkundzē. Stereotipiski raugoties, tā loma nav tev.
Protams! Tā ir vislielākā laime, ka tev dod to, kas ir prom no tevis, bet tas jau nemaina to cenu, kas jāmaksā, kad tu soļo iekšā savās bailēs.
Vai Rietumu civilizācija pēc dekonstrukcijas operācijas, kuru esi pieminējis savā kroders.lv blogā, ir vēl dzīva?
Dzīva, bet daudzi to uzskata par impotentu. Man gribas ticēt, ka jauns spēks un jauna enerģija var nākt. Vismaz es to gaidu. Ar vienu prāta daļu it kā var piekrist tiem, kuri saka «ar Rietumu kultūru ir cauri», bet es ar visām četrām tam pretojos, jo sakāvnieciskums man nav pieņemams. Situācijas fiksēšana ir viena lieta, bet dari kaut ko, dari!
Tavs kurss ir diezgan ražīgs bērnu ziņā, dažiem jau divi — Krūzei, Vimbam, Ķuzulei... Ko tu šajā lietā dari?
Godīgi sakot, man šobrīd ir ļoti jēla un sarežģīta situācija privātajā dzīvē.
Visu sarunu ar Mārtiņu Meieru lasiet Sestdienā!