Kad pagājušonedēļ Mandela aizgāja mūžībā 95 gadu vecumā, viņam tika veltīti tik daudz labu vārdu, ka varēja rasties iespaids - Mandela bijis pats labestības iemiesojums un teju svētais. Patiesība ir nedaudz sarežģītāka, jo arī Mandela bija tikai cilvēks ar savām kļūdām un vājībām, par ko liecināja arī viņa trīs laulības un nereti saspīlētās attiecības ar bērniem.
27 gadus no sava garā mūža Mandela pavadīja ieslodzījumā, un tas noteikti atstāja ietekmi uz viņa personību. Taču cietuma radītais iespaids bija paradoksāls: ja daudzi citi būtu ļāvušies naidam un atriebības alkām, tad Mandela atteicās no vardarbības un nolēma panākt izlīgumu ar saviem pāridarītājiem. "Iznākot no cietuma, Mandela bija daudz labāks cilvēks nekā tad, kad tajā nonāca," atzina kādreizējais Mandelas līdzgaitnieks arhibīskaps Dezmonds Tutu.
Mandela jaunībā aktīvi iesaistījās Afrikāņu nacionālā kongresa (ANK) darbībā, lai šīs kustības sastāvā cīnītos par melnādaino iedzīvotāju tiesībām. Dienvidāfrikā tolaik valdīja aparteīda režīms, kas nozīmēja melnādaino izstumšanu no politiskās darbības un rasu diskrimināciju gandrīz visās dzīves jomās. Melnādainie nevarēja piedalīties vēlēšanās, precēties ar baltajiem, viņiem bija paredzētas atsevišķas skolas, slimnīcas, pludmales un pat sabiedriskās tualetes.
Mandela sākumā centās cīnīties pret aparteīda režīmu ar nevardarbīgiem līdzekļiem, bet laika gaitā nonāca pie secinājuma, ka jāsāk arī bruņota cīņa, jo valdošais režīms nesaprot citu valodu. "Mežonīga zvēra uzbrukumus nevar atvairīt ar plikām rokām," teica Mandela, kurš bija saniknots par represijām, kas tika vērstas pret viņa tautiešiem. Mandela izveidoja ANK bruņoto spārnu un sāka uzbrukumus valdības iestādēm.
Mandelas cīņa gan ātri vien aprāvās, jo Dienvidāfrikas varas iestādes viņu apcietināja un apsūdzēja valsts apvērsuma mēģinājumā. 1964.gadā tiesa viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Soda izciešanai Mandela tika nogādāts bēdīgi slavenā cietumā, kas izvietots uz nelielas salas līcī pie Keiptaunas. Tur viņš pavadīja turpmākos 18 gadus, līdz tika pārvests uz citu cietumu.
Mandelam bija stipri ierobežoti kontakti ar ārpasauli, tomēr ieslodzījuma laikā viņš netika aizmirsts. Tieši otrādi, daudzās valstīs cilvēki iesaistījās kampaņā, lai izdarītu spiedienu uz Dienvidāfrikas valdību un panāktu pasaules slavenākā politieslodzītā atbrīvošanu. Tiesa gan, netrūka arī tādu, kas uzskatīja ANK par teroristisku organizāciju un apsūdzēja Mandelu terorisma atbalstīšanā, jo cīņā pret Dienvidāfrikas valdību ANK izmantoja arī vardarbīgus paņēmienus, kas izraisīja civiliedzīvotāju upurus. Aukstā kara laikmetā aizdomas rosināja arī ANK sakari ar PSRS un citām komunistiskā bloka valstīm, jo ANK vadība sludināja sociālisma idejas. ASV valdība pat iekļāva Mandelu un citus ANK līderus terorisma atbalstītāju sarakstā (starp citu, amerikāņi Mandelu no šī saraksta izņēma tikai 2008.gadā).
Pagājušā gadsimta 80.gados aparteīda politikas dēļ palielinājās starptautiskais spiediens uz Dienvidāfrikas valdību; pret šo valsti tika noteiktas dažādas sankcijas. Valdošais režīms saprata, ka agri vai vēlu nāksies piekāpties, tādēļ meklēja veidus, kā panākt izlīgumu ar ANK. 1990.gadā Mandela beidzot tika atbrīvots no ieslodzījuma. Viņš atzina, ka 71 gada vecumā ir gatavs sākt dzīvi no jauna. «Kad aizvēru cietuma durvis, es zināju — ja nespēšu atbrīvoties no naida un rūgtuma, joprojām būšu ieslodzīts,» uzsvēra Mandela.
Viņš pauda gatavību sadarboties ar saviem pāridarītājiem, lai likvidētu aparteīda režīmu un panāktu melnādaino iedzīvotāju līdztiesību. Mandelas sludinātā saskaņas vēsts nodrošināja viņam ne tikai afrikāņu, bet arī visas pasaules atzinību; 1993.gadā viņš saņēma Nobela Miera prēmiju. Pēc gada viņš uzvarēja Dienvidāfrikas prezidenta vēlēšanās un kļuva par pirmo melnādaino šīs valsts līderi.
Pasaules cieņa pret Mandelu palielinājās 1999.gadā, kad viņš labprātīgi aizgāja no prezidenta amata. Ar šo soli viņš parādīja pozitīvu piemēru citiem Āfrikas līderiem, jo nekļuva par kārtējo diktatoru, kas par katru cenu cenšas noturēties pie varas. Taču kritiķi iebilst, ka Mandelas valdīšanas laiks nav vērtējams viennozīmīgi, jo simboliskiem soļiem viņš pievērsis lielāku uzmanību nekā ikdienas darbam valsts pārvaldē.
Dienvidāfrika ir viena no attīstītākajām Āfrikas valstīm, taču netrūkst arī problēmu, ko nespēja atrisināt ne Mandela, ne viņa pēcteči. Dienvidāfrikā ir ļoti augsts noziedzības līmenis, liels bezdarbs (ap 25%), turklāt šo valsti smagi skārusi AIDS epidēmija. Tādēļ dienvidafrikāņiem vēl daudz jādara, lai piepildītu Mandelas sapni par "varavīksnes nāciju", kurā visas rases dzīvotu mierā un saticībā.
Visu rakstu par Nelsonu Mandelu lasiet 13.decembra žurnālā Sestdiena!