Kad 1993.gadā Georgs Jaunzemis, latviešu izcelsmes jaunzēlandietis, ievietoja sludinājumu vienā no Latvijas avīzēm, lai uzmeklētu savus un mātes tuviniekus, viņam pat sapņos nerādījās, ka meklējumi beigu beigās novedīs pie satricinošiem atklājumiem: viņš nav nekāds Georgs Jaunzemis. Viņa māte nav Anna Jaunzemis, nedz arī Anna Rauze, sieviete, kas viņu uzaudzināja. Tālajā 1945.gada 12.septembrī latviete Anna Jaunzemis (Rauze) viņu nolaupījusi patversmē Briselē, kurā trīsgadīgais Pēteris bija ievietots uz laiku, kamēr Beļģijas varas iestādes pārbaudīja viņa īstās mātes, atraitnes no Magdeburgas Vācijā, dokumentus un to, vai viņa nav vācu spiedze. Liktenīgas sagadīšanās dēļ nolaupīšana notika, vienu dienu pirms atbrīvotā māte ieradās pakaļ savam bērnam! Tā mazajam puisēnam sākās dzīve kā Georgam Jaunzemim — Pēteris bija spiests apgūt latviešu, bet pēcāk arī angļu valodu un pilnībā aizmirsa savu izcelsmi.
Pat radu meklējumus viņš sāka tikai tāpēc, ka mamma nekad neko nestāstīja par tēvu, vienīgi to, ka viņš ir miris. Nepieminēja arī savu un Georga pirmskara dzīvi, nesarakstījās ar radiem Latvijā. Bet tādiem taču bija jābūt, sprieda pieaugušais Georgs, pēc mātes nāves sajuties gluži viens visā pasaulē. Noslēgtībā dzīvojot, arī draugu viņam īsti nebija, vienīgi kolēģi un labi paziņas. Tāpēc doma, ka kaut kur zemeslodes otrā malā dzīvo asinsradinieki, šķita vilinoša. Bez tam, kad Anna jau gulēja uz nāves gultas, Georgam šķita, ka viņa pūlas kaut ko svarīgu pasacīt. Viņa vairākas reizes mēģināja runāt ar dēlu, tomēr tas neizdevās — runas spējas bija zudušas, un drīz arī slimniece devās mūžībā. Georgs sprieda, ka varbūt Anna būtu ko sacījusi par viņa tēvu... Un sāka meklējumus Latvijā.
Šis ir patiess stāsts no Latvijas cilvēku likteņarhīva, stāsts, kādu neviens rakstnieks nevarētu izdomāt. Tomēr briesmīgais sākums ir vainagojies ar mīlestības pilnu noslēgumu. Kādu – par to un citiem šī notikuma līkločiem vairāk lasiet žurnāla Sestdiena 11. janvāra numurā.
knaģis