"Nezinām, kā sestdien skanēs angļu orķestris, kā latviešu skatītājs uzņems angļu mūzikas sadaļu. Kā galā koncertā skanēs Imants Kalniņš? Kā publika reaģēs uz šiem strīdīgajiem tekstiem? Kā ir Filipu Glāsu ir klausīties brīvā dabā? Kā būs ar Kapustina un Sīmaņa gaismu izrādi Glāsa simfonijai? Kurš var to pateikt?" Līdzīgas izjūtas esot arī pirms izrādes: radošs stress par to, vai, vienā un tajā pašā izrādē spēlējot 50. vai pat 100.reizi, sanāks tik pat svaigi kā pirmizrādē.
Kad pienācis laiks kārtējam festivāla pasākumam, neko mainīt gan vairs nedrīkst, jo māksla, jo īpaši laikmetīgā, kompromisus nepieļauj. Par to Žagars personīgi pārliecinājies, kad vispirms piekritis trakai idejai festivāla atklāšanā sarīkot vienu traku un trokšņainu reiva pārtiju – tādu, lai Cēsīm jumtu nones, - bet tad „ieslēgušās” rūpes par cēsnieku mieru un drošību. Kā šī ballīte beidzās, var uzzināt, lasot Sestdienu! Žagars arī atklāj, ka ilgojas pēc filmēšanās un viņa jaunais statuss – vectētiņš – nebūt netraucē turpināt būt par vienu no latviešu sekssimboliem.