Sniedzot saprātīgu palīdzības minimumu, tas ir, informējot atbildīgos dienestus par bezpalīdzīgu personu, zvanītājs nevar būt drošs, vai uz ielas gulošajam palīdzība tik tiešām ir laikus sniegta vai arī viņš ir kļuvis par vienu vienību šausminošajā nosalušo vai uz ielas mirušo statistikā. Lai pārliecinātos, ka kāds atbrauc gulošajam pakaļ un ka tas līdz tam nenomirst, labajam cilvēkam jāatliek malā savi plāni un jāsniedz pirmā palīdzība, ja tāda nepieciešama, vai vienkārši jāpavada laiks interesantā kompānijā, piemēram, ar jēgu pārdzērušo. Bet tas, protams, ir atkarīgs no katra paša, vai viņš ir gatavs iedziļināties situācijā un kopā ar atrasto sagaidīt pestīšanu. Privātās sarunās viens otrs no dienestu pārstāvjiem atklāti atzīst: jā, tā tas diemžēl ir — uz izsaukumiem, ka palīdzība būs jāsniedz alkoholiķim, dienesti brauc nelabprāt un cenšas no pienākuma atkratīties citiem dienestiem «par labu». Liela daļa problēmu slēpjas tajā, ka valstī nepastāv centralizēta sistēma un kārtība ar tādām visnotaļ vajadzīgām struktūrām kā atskurbtuve.
Ir situācijas, kad uz ielas vai jebkurā citā vairāk vai mazāk publiskā vietā guloša cilvēka stāvoklis ir skaidrs — pārsista galva, daudz asiņu vai paša nelaimīgā lūgumi pēc palīdzības —, tad ,zvanot uz 112 vai 113, ieradīsies mediķi, lai sniegtu palīdzību un novērtētu cietušā stāvokli. Cilvēks tiks nogādāts slimnīcā, un, lai arī dzēris, bez palīdzības viņš nepaliks. Cita situācija rodas, kad persona ir smagā alkohola reibumā. Un ne jau vienmēr šādā situācijā nonāk tikai bezpajumtnieki. Tie ir citādi pilnīgi normāli cilvēki, kas pārvērtējuši savas spējas panest alkoholu vai apzināti sevi noveduši līdz tādam stāvoklim.
Kā īsti rīkoties, ja atrodat personu, kas nespēj tikt ar sevi galā? Sarežģītākā situācijā var nonākt tie, kam šādus kritušos paveicas atrast ziemā. Tie ietuntulējušies biezās drēbēs, un tumsā bez apgaismojuma uzreiz nav iespējams novērtēt situāciju, vai persona ir ievainota vai vienkārši to pievārējis alkohols. Ir cilvēki, kas nelaimē nonākušajam nepievērsīs uzmanību, pat nepacenšoties piezvanīt glābējiem, taču ir arī apzinīgi ļaudis, kas nespēj būt vienaldzīgi. «Esmu no tiem, kas šādās situācijās nevar paiet garām. Un gandrīz vienmēr ir bijis tā, ka par nelaimīgā savākšanu ar valsts dienestiem ir teju vai jāpacīnās,» stāsta Laura Karnīte, kurai diezgan regulāri iznāk saskare ar šādiem gadījumiem. Parasti ir tā — piezvani uz 112, tur savieno, piemēram, ar policiju. Policija lūdz raksturot situāciju un tad cerīgi iejautājas: vai tas cilvēks nav savainots? Tas tāpēc, ka šādā gadījumā tā ir mediķu atbildība. Savukārt, ja savieno ar neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta operatoriem, tad cerīgi tiek vaicāts, vai gulošais nav redzami piedzēries, jo tā tad atkal ir policijas atbildība. «Bet kā tad es varu pateikt, vai viņš ir pārdzēries vai ievainots, īpaši — ziemā un pustumsā, ja viņam mugurā ir biezas drēbes,» spriež Laura.