"Te gan kluss stūris," nodomāju, vēlreiz pārliecinoties, vai esmu ieradusies pareizajā adresē. Kā tikko vienojāmies pa telefonu, veru vaļā vārtiņus un dodos uz māju. Pa priekšu aizskrien Jeruzalemes dedzinātājs (tā Aldonis Vēriņš vēlāk sarunā dēvēs savu rudo kaķi). Mazliet samulstu, ka priekšplānā neredzu nevienu peoniju. Bet ilgi bēdāties man neizdodas, jo, rau, te jau nāk pats saimnieks. Puķkopis, kā rakstīts viņa vizītkartē, selekcionārs un galu galā arī mans kolēģis, cunftes biedrs — vienpadsmit gadus Aldonis Vēriņš ir bijis žurnāla Dārzs un Drava galvenais redaktors. Tāpēc, kā jau profesionālis, zinot mērķi, ar kādu esmu ieradusies, viņš stratēģiski pareizi uzreiz mani vedina uz dārzu, turklāt gājiena leņķis izplānots tā, ka man acīs uzreiz burtiski kā tāda nekaunīga muša trāpa pirmais rozā peoniju cers. Mērķējums ir precīzs un sirdi kņudina ļoti. Bet pats dārza saimnieks ar spīdzinātāja smīniņu noraugās, kā es apbrīnā mokos. Jo kurš gan vēl labāk par viņu varētu zināt, ka tā puķe ir izcila!
Kad runādamies tūdaļ, tūdaļ kāju spersim peoniju dobē, kas ir trīsistabu dzīvokļa lielumā un kas ir arī mana nāciena mērķis, puķkopis apstājas un sāk lūkoties apkārt. "Vajag krēslu, es aiziešu pakaļ. Mugura... Citādi jau viss būtu labi. Galvenais, ka varu labi braukt ar mašīnu, gulēt jebkurā pozā, pie datora sēdēt no rīta līdz vakaram, bet — nepatīk staigāt, gribās uzmest kūkumu. Jo tad man nekas nesāp. Nu ko lai dara?! Tas ir vienkārši vecums," Aldonis Vēriņš klusi nosaka, un uzreiz acis reizē ar balsi iegail: "Tā ir cūcība! Astoņdesmit piecus gadus sasniedz, un tagad — nesmuki izskatās, ka tāds salīcis vīrs iet. Nekādus lielus plānus vairs nekaļu. Kad man bija astoņdesmit gadu, pametu galvenā redaktora posteni un piecus gadus rakstīju savu peoniju grāmatu. Sākumā biju iedomājies, ka divos gados pabeigšu — sak, gudrs cilvēks, kas tur ko neuzrakstīt! Pagāja pieci."
Peoniju dobē uz celiņiem salikta nopļautā zālīte — mulčai un lai neaug nezāles. Meistars izrāda peonijas, kuras ir cita par citu skaistāka. Iet garām sieva Maruta un nosaka: "Aldonim tās plānās patīk, tās skaitās modernas."
"15.jūnijā jums būs jābrauc uz Kalsnavu, uz arborētumu, peoniju svētkiem! Visur izsludināts, ka tur būsiet un dalīsieties zināšanās par peonijām."
"Jābrauc ir, nav nemaz divu domu!" Vēriņš piekrīt.
"Tā visi zina, ka Dobelē ir ceriņu ziedēšanas svētki, Kondratovičs Babītē uzstājas ar saviem rododendriem — mazi svētki, bet tagad ir arī peoniju svētki, un es par sevi varu teikt, kā Hruščovs sacīja mazkrievu izloksnē: "Pelīte iečurāja jūrā un teica: tur mana daļa arī ir klāt!
Neliegšos, gandarījums ir, ka es gan ar jaunu peoniju šķirņu ievešanu Latvijā, gan ar selekciju, reģistrāciju, ar saviem daudzajiem rakstiem šai kultūrai patiešām esmu atvēris vārtus vaļā. Taisni prieks, ka tās nav lilijas, ko daudzi audzē, ka tās nav rozes, nav tulpes, narcises, bet sena puķe, kuru Latvijā audzēja jau XIX gadsimtā. Pēc Pirmā pasaules kara peoniju kultūra vairs nebija cieņā. Bet tagad gan es saprotu, kāpēc tā atdzimst — formu dažādība, krāsu dažādība. Un galvenais jau ir tas, kā es saku — katrai kultūrai vajag kādu pusdullo, kas raksta, kas propagandē, lai to patiešām ieceltu saulītē. Es jau vienaldzīgi runāt nespēju, ja mani klausās par peonijām! Jo tā ir glorificēta roze. Ja iestāda agrīnās un vēlīnās šķirnes, divus mēnešus tu redzi ziedus. Vārdu sakot, peoniju kultūra visā pasaulē ir ļoti topā."
"Vienīgi stādu cenas gan nekrīt,» bilstu, jo Stādu parādē, kas notika maija sākumā Siguldā, par peoniju saknīti prasīja 25 un pat 60 eiro. Bet to Vēriņš nedzird. Viņš ir tajā pelnīti privileģētajā stāvoklī, kad var runāt, ko pats vēlas. Un vispār liela personība, kas radusi vadīt procesus, pat intervijas ar sevi. Tas nav nepatīkami, gluži otrādi — pat nedaudz eiforiski. Viņam ir savs ritms, savs skatījums uz būtisko un nebūtisko. Toties, kad atvadāmies, Aldonis pavada mani līdz vārtiņiem, apņem manu plecu un pasmaida: "Nu re, es taču neko prātīgu jums neizstāstīju."
Visu rakstu par Aldoni Vēriņu lasiet žurnāla Sestdiena 13.jūnija numurā!