Pēterburgas — Varšavas līnijai nekādas īpašas ietekmes uz šejienes saimniecisko dzīvi nebija, tāpēc par īsto dzelzceļa sākumu Latvijā tiek uzskatīta Rīgas — Dinaburgas līnijas atklāšana gadu vēlāk — šīs līnijas būve bija Rīgas tirgotāju interesēs. Tā dublēja Daugavas ūdensceļu, taču nu jau preces varēja pārvadāt daudz ātrāk un bez grūtībām abos virzienos, ne tikai pa straumi.
Iztēloties Latvijas pirmā dzelzceļa būvdarbus ir diezgan grūti, jo vecākā fotogrāfiskā liecība par šo dzelzceļu ir tikai 27 gadus pēc tā nodošanas ekspluatācijā — no 1888.gada. Katrā ziņā tas tika būvēts ar rokām. «Tvaika lāpstas», kā kādreiz sauca ekskavatorus, tika izmantotas daudz vēlāk. Viena no interesantākajām būves detaļām ir fakts, ka pirmā līnija no paša sākuma ir būvēta kā divsliežu dzelzceļš, lai gan sākotnēji kustība nemaz tik intensīva nebija. Izskaidrojums vienkāršs: dzelzceļu būvniecības sākumgados vēl nebija īsti izdomāts, ka viens otram pretimbraucoši vilcieni varētu samainīties.
Latvijas dzelzceļizācija radīja revolucionāras pārmaiņas visās dzīves sfērās. Rīgas iedzīvotāju skaits drīz pēc dzelzceļa ienākšanas dubultojās, bet, piemēram, Ogres kūrorts tika uzbūvēts tikai tādēļ, lai atdzīvinātu vietējo pasažieru satiksmi. 1862.gadā prese šajā sakarā raksta: „...rešeno bilo prevraķiķ stanciju Ogerj v dačnij uveseļiķeļnij punkt”. (tika nolemts pārvērst Ogres staciju vasarnīcu izpiecas punktā (krievu val.)).
Visu rakstu par Latvijas dzelzceļa simtpiecdesmitgadi lasiet jaunākajā Sestdienā!