Atskaņas var atgriezties

Lai arī Viguls ir izglītots, gudrs un pietiekami rafinēts, konceptuālisms viņa dzejā neņem pārsvaru pār dabiskumu, kā citos viņa paaudzes poētos, – vērtē Inese Zandere. Tas nozīmē tikai to, ka Viguls jāklausās tagad, arī Dzejas dienās, jo neviens dzejnieks nezina, cik ilgi viņam rakstīsies.

Tu nupat dzejnieka kapacitātē biji Ķelnē.

Jā, nelielā festivālā. Pašā gada sākumā man iznāca grāmata vāciski. Atdzejotāja bija kāda Vīnes dzejniece, viņu biju saticis vienā no tā sauktajām atdzejas meistardarbnīcām, kurās dzejnieki no dažādām valstīm atdzejo cits citu. Viņa izrādīja interesi par manas grāmatas atdzejošanu, lai gan latviešu valodu nezina, tāpēc izmantoja atdzejojumus angļu valodā. Tomēr par viņas atdzejojumiem man ir liels prieks. Vācu valodu gan esmu gandrīz aizmirsis, bet man ir sajūta, ka tie ir ļoti labi atdzejojumi.

Ja valodu nezina, tāda sajūta viegli var rasties.

Jā, to jau man teica. (Smaida.)

Tev valodas padodas viegli?

Neteikšu, ka viegli. Kaut vai tā pati vācu valoda, to četrus gadus mācījos pamatskolā, bet, lai tagad vāciski lasītu, man tā būtu jāmācās par jaunu.

Toties tu labi zini spāņu valodu.

Sanāca jocīgi – kad sāku mācīties spāņu valodu, tā manās smadzenēs aizņēma to vietu, kurā bija vācu valoda. Kad tagad mēģinu vācu valodā izveidot gatavu teikumu, nez kādēļ iesprūk iekšā vārdi no spāņu valodas. Nesaprotu, kādēļ tā.

Kultūras akadēmijā starpkultūru sakarus ar Spāniju studēju, saprazdams, ka tas ceļš, kurā es kaut ko varētu darīt, saistīts ar valodām. Varētu teikt, ka es atdzejoju no sešām septiņām valodām, bet četras no tām patiesībā ir viena valoda.

Serbhorvātu?

Jā. Horvātijā, protams, daudzi teiks, ka nav tādas serbhorvātu valodas, ka tas ir mākslīgs konstrukts, viņi ir centušies, it īpaši pēc Dienvidslāvijas sabrukuma, veidot paši savus jaunus vārdus. Tomēr vismaz man ir sajūta, ka atšķirības nav tik lielas, lai tās uzskatītu par divām valodām.

Esi izteicies, ka tevi tagad vairāk interesē nevis spāņu, bet Latīņamerikas dzeja.

Varbūt tāpēc, ka vismaz slavenākie spāņu dzejnieki tomēr ir latviski atdzejoti, toties Latīņamerikas autori mazāk. Ir interesanti doties tur, kur cits nav tik daudz izpētījis. Piemēram, esmu atdzejojis Latvijā maz zināmo, pagājušogad 103 gadu vecumā mūžībā aizgājušo Čīles dzejnieku.

Cik svarīga tev ir atdzejošana?

Tas ir saistīts ar kādu... nevar atrast īsto vārdu... pat ar tādu kā savā ziņā mantkārību, bet pārnestā nozīmē. Kad izlasu citā valodā kādu dzejoli, kas man ļoti patīk, man vispirms ir nožēla, ka pats neesmu šo lielisko dzejoli uzrakstījis. Tad vienīgais veids, kā es varu tuvoties šim dzejolim, ir tā atdzejošana. Tad tas teksts savā ziņā kļūst nedaudz arī par manu tekstu, es to pārnesu latviešu valodā.

Turklāt atdzejotājam ir tā brīnišķīgā iespēja atdzejojumu uztaisīt labāku par oriģinālu.

Tas ir labs jautājums, vai tā drīkst darīt. Vairāk tas, protams, attiecas uz pasūtījuma darbiem, bet profesionālim ir jāspēj tulkot arī to, ko viņš pats nav izvēlējies. Tādos gadījumos tomēr var parādīties neapzināta vēlme padarīt to tekstu latviešu valodā, piemēram, poētiskāku. No tā jāuzmanās.

Vai atdzejošana vispār nav neiespējamā misija?

Nē, atdzejot ir iespējams. Ir gan arī neatdzejojami teksti un ir tādi, kurus var atdzejot tikai īpašos apstākļos. Protams, atdzejojot ir jāpieņem kompromisi. Kad lasu citu atdzejotāju atdzejojumus, es skatos, kādu risinājumu atdzejotājs ir atradis kādai problēmai, kā viņš ar to ir ticis galā. Tas ir gandrīz tas pats, kā raudzīties uz matemātiska vienādojuma risinājumu.

Vai veselīgā skaudība, ieraugot citu sacerētus labus dzejoļus, nozīmē, ka tu ietekmējies no citu tekstiem?

Jā, protams. Tas nenozīmē, ka es gribētu taisīt pakaļ. Daži jaunie dzejnieki saka: "Es nelasu citu rakstītu dzeju, jo baidos ietekmēties." Pareizā atbilde būtu: "Lasi tik daudz dzejas, cik vien iespējams. Tu neietekmēsies ne no viena, bet dabūsi kvintesenci no tā, kas jau ir radīts." Nav iespējams pilnībā atveidot citu stilu. Piemēram, ja kāds mēģinātu kopēt Edvīna Raupa dzejoļus, tas būtu tik acīmredzami, ka pilnīgi bezjēdzīgi. To stilu nav iespējams piesavināties vai atveidot, nekļūstot par parodiju vai par epigoni.

Savā laikā daudz epigoņu bija Ņurbulim. Vai Raupam kāds ir? Esi teicis, ka tev Raups bija ļoti svarīgs dzejnieks.

Man 16–17 gadu vecumā Raups bija vienīgais latviešu dzejnieks, kuru varēju palasīt un teikt, ka man tas patīk. Pēc tam tas, protams, mainījās.

Kas ir tas, kas tev Raupa dzejā patīk?

Sākumā man likās, ka tur visam ir kāda nozīme, ka to varētu izskaidrot, it kā iztulkot ikdienas valodā. Domāju, kā to izdarīt. Kas ir tas, ko es nesaprotu, kāpēc teksts ir tāds? Tad vienā brīdī sapratu: ā, tā ir dzeja, kaut kas tik unikāls, tādi vārdi, kurus nevar pārnest ne ikdienas, ne citā valodā. Domāju, Raups ir neatdzejojams dzejnieks. Tā ir dzeja visaugstākajā pakāpē – tajā ziņā, ka tā dzīvo savu dzīvi un tās saistība ar apkārtējo pasauli ir mīklaina, asociācijas nepieejamas. Tas izskatās pēc milzīgas mīklas, enigmas, tu saproti, ka nekad nepiekļūsi atrisinājumam. Raupa dzeju varētu salīdzināt ar Deivida Linča filmām – vari mēģināt katram elementam atrast kādu simbolisku nozīmi, bet patiesībā to nav iespējams atrast, un beigās pats autors arī nevar paskaidrot; tā ir subjektīva pieredze, atšķaidīta, reducēta un nonākusi līdz tādai nesaprotamai dzejai, kāda tā varētu šķist cilvēkiem, kuri tādai dzejai nav gatavi.

Kad tu rakstīji recenzijas par citu dzejas grāmatām, vai vienmēr saprati, ko viņi uzrakstījuši? Un, kad pats raksti dzejoli, vai saproti, ko raksti?

Nē. Bieži vien uzrakstītais izklausās ļoti labi un arī nedaudz mīklaini. Lai gan pēdējos gados mans rakstības veids ir nedaudz mainījies – no dzejoļiem, kurus izlasot nevar pateikt, par ko dzejolis bija, un tu vienkārši baudi pašu dzeju kā valodas visaugstāko formu, esmu pārgājis uz dzejoļiem, kurus izlasot cilvēks var pateikt: ā, šis dzejolis bija par to un to, tur notika tas un tas. Nezinu, kāpēc tāda pārmaiņa ir notikusi.

Bet, rakstot par citām dzejas grāmatām, man jau nav jāpārstāsta, kas tajā krājumā notiek, es vairāk skatos, kā tas iederas latviešu dzejas tradīcijā, Austrumeiropas, pasaules dzejas tradīcijā, kā šī autora grāmata attiecas pret citām viņa grāmatām, kā vienas paaudzes autoru dzeja attiecas savā starpā... Kā arī – tas ir ļoti subjektīvi – skatījos, vai dzejoļi darbojas, vai grāmatas koncepcija un salikums darbojas, vai krājumā nevarēja bez dažiem dzejoļiem iztikt, vārdu sakot, vērtēju arī redaktora darbu.

Ko tev šodien nozīmē grāmata, kad vairs nav problēmu jebkuru tekstu momentā palaist virtuālajā pasaulē?

Jā, jebkuru grāmatu var izlasīt kompī vai telefonā. Bet grāmata joprojām ir fetišs. Kad sāku veidot savu bibliotēku, man bija ļoti svarīgi, lai mājās būtu grāmatas, vesela grāmatu siena. Es mīlu grāmatas, un tas savā ziņā ir arī apliecinājums tam, ko dzīvē gribu darīt un kas man liekas svarīgs. Tā man ir joprojām, lai gan mierīgi varu lasīt grāmatas arī datorā vai telefonā.

Kad sāku veidot bibliotēku, lielākoties pirku tās grāmatas, kuras jau biju lasījis un zināju, ka gribēšu pārlasīt, nevis grāmatas, par kurām tikai liekas, ka es tās varētu gribēt lasīt, vai grāmatas, kuras būtu jālasa, piemēram, par kādu visi saka, ka tā ir laba, bet es varbūt to nekad neizlasīšu.

Grāmata kā fizisks objekts man ir ļoti svarīga.

Bet tevis paša grāmata tev ir svarīga kā fizisks objekts vai kā iespēja dzejoļus sakārtot?

Gan tā, gan tā.

Kā dzejoļu krājums ir jākārto? Hronoloģiski vai vēl kā?

Es parasti cenšos atrast kādu konceptu, rāmi. Tas laikam visvairāk bija redzams manā pirmajā grāmatā istaba. Kad man ir pietiekami daudz dzejoļu, lai varētu domāt par manuskripta kārtošanu, es tos izdrukāju, izklāju lapas uz grīdas un pats staigāju apkārt un prātoju, kā tas viss izskatās: "Ā, šo varētu pārlikt šeit, tas tur atkārtojas," un tamlīdzīgi. To procesu ir ļoti grūti izskaidrot.

Vārdu sakot, tu buries.

Jā, buros un skatos, kas sader kopā, kāda varētu būt krājuma dinamika. Teiksim, garāks dzejolis un īsāks, dzejolis, kurā ir intensīvas emocijas, un mazliet vēsāks dzejolis… Iekšējā dramaturģija man krājumos ir svarīga, vismīļākie dzejoļu krājumi man ir tie, kuros parādās kāda struktūra, kur redzu, ka te nav vienkārši paņemti dzejoļi un samesti vienā čupā, ka ir bijis darbs ne tikai ar pašiem tekstiem, bet arī ar attiecībām tekstu starpā.

Kurš no tavas paaudzes poētiem vēl ir labs kārtotājs?

Nu tie manas paaudzes autoru dzejoļu krājumi, kuri man patīk, ir labi sakārtoti krājumi. It īpaši Arta Ostupa pēdējā grāmata ir ideāls paraugs tam, kā grāmata darbojas, ka tie nav tikai dzejoļi, kas dažu gadu laikā sarakstīti un samesti kopā.

Vai tu spētu pašu labāko dzejoli nelikt grāmatā tāpēc, ka tas lec laukā no krājuma kompozīcijas?

Spētu. Pirmajai grāmatai bija dzejoļi, kas nebija nemaz tik slikti, bet nebūtu darbojušies krājumā.

Kad tu uzrakstīji pēdējo dzejoli?

Labs jautājums...

Šorīt ne?

Nē. Man rakstās periodiski, varu nedēļas laikā uzrakstīt vairākus tekstus un tad palikt tā kā mierīgāks.

No kā tava rakstīšana vai nerakstīšana ir atkarīga?

Ja kāds to zinātu! Ja to varētu pateikt, pasaulē būtu daudz vairāk dzejnieku un viņi izdotu vairāk grāmatu. Vienkārši ir dienas, kad nevar neko uzrakstīt, un ir dienas, kad rakstās ļoti viegli. Ir tomēr tāda lieta, ko varētu saukt par iedvesmu. Piemēram, vienu dienu tev ļoti negribas kārtot māju, lai gan nāks ciemiņi, bet citu dienu tu to mierīgi vari darīt stundām ilgi. Ar dzeju ir līdzīgi. Nav tā, ka es jebkurā brīdī varētu piesēsties un rakstīt dzejoli. Varbūt 17–18 gadu vecumā es tā mēģināju, bet tagad neiespringstu. Patiesībā, ja kādu dienu es saprastu, ka vairs nebūs dzejoļu, diez vai es būtu pavisam sagrauts.

Gribi teikt, ka tu varētu arī nebūt poēts?

Ja nav to dienu, kad gribas rakstīt dzejoļus, tad varbūt arī nevajag. To jau nekad nevar zināt. Var paiet gadi, un tu atkal atgriezies pie rakstīšanas. Senāk es ļoti baidījos no tā, ka vairs negribēšu rakstīt dzejoļus, man likās šausmīgi, ka var negribēties. Bet Knuts Skujenieks Ronaldam Briedim pēc kāda lasījuma, kad Ronis sūdzējās par to, ka viņam nerakstās, teica: "Tas nekas. Es astoņus gadus nerakstīju un, redzi, nenomiru, atkal kādā brīdī atsāku rakstīt." Tas mani nomierināja.

Rakstīšana ir dabiska vajadzība, kas nāk no iekšienes. Tikai tad, ja jāraksta speciālam projektam, ir dedlains, kurā jāiekļaujas.

Vari uzrakstīt dzejoli uz pasūtījumu?

Esmu to darījis, bet visvairāk prieka man dod dzejoļi, kuri rodas no iekšējas nepieciešamības, iekšējas tiekšanās tajā dienā uzrakstīt... Patiesībā tā nav tieksme rakstīt pati par sevi, tas var būt viens vārds, dzirdēts uz ielas, tu sāc kaut ko domāt, un pēkšņi tev rodas dzejoļa ideja.

Kā tev dzejolis top? Sāc, tā teikt, zīmēt no auss un uzzīmē cilvēku vai jau sākumā redzi visu struktūru?

Sāku pat ne no auss – no kāda mata! Tad nāk auss, tad acs zīlīte...

Cik ātri tev dzejoļi uzrakstās gatavi? Esi teicis, ka tu daudz labo.

Runa nav par labošanu, drīzāk par to, ka dzejolim nav beigu vai paša sākuma vai pa vidu pietrūkst. Ir nācies gaidīt arī gadiem ilgi, kamēr kāda dzejoļa beigas atnāk. Kad atnāk, tas uzreiz liekas tik vienkārši, lai gan līdz tam esi lauzījis galvu, neatrodot atrisinājumu. Bet tad kādā brīdī, piemēram, friziera krēslā sēžot, pēkšņi viss saslēdzas un tu saproti, kā dzejolis jāpabeidz.  

Jā, tas ir diezgan mīklaini un nesaprotami, bet acīmredzot tā smadzenēs tās lietas notiek – domāju, tas saistīts ar smadzenēm, nevis kādiem augstākiem spēkiem, kuru eksistencei es, godīgi sakot, neticu. 

Ja kāds saka, ka dzejoļi nāk no Dieva, viņš, manuprāt, pārāk zemu novērtē cilvēka smadzenes, kuras ir mīklainas un spēj veikt dažādus brīnumus. 

Piemēram, dažiem cilvēkiem, kuriem ir bijusi interese par literatūru, smadzenes pēkšņi sāk pašas ražot literatūru. Pēkšņi galvā uzrodas kādas rindas. No kurienes? Skaidrs, ka smadzenēs notiek kādi procesi.  

Augstākiem spēkiem tu netici. Bet dzīvība taču ir brīnums?  

Ir. Mēs nezinām, vai zemes dzīvība ir unikāla Visumā, lai gan viss liecina par to, ka tā, visticamāk, nav unikāla. Tikai varētu būt, ka attālumi ir pārāk lieli, lai mēs reiz satiktos. Otrkārt, satikšanās varētu būt bīstama.  

Savos pantos tu bez citas dzīvības iztiec? Proti, vai esi pats sev labs redak-tors vai tomēr nevari iztikt bez skata no malas?  

Pirmās grāmatas manuskriptu rediģēja Jānis Elsbergs. Viņš ir ļoti piekasīgs redaktors, bet labs. Izmetām ārā laikam kādus divus dzejolīšus. Kad sāku kārtot dzejoļu krājumu, un reizēm jau tad, kad dzejoļi top, domāju par krājuma struktūru. Tā daudz ko diktē, no daudz kā nemaz nevar atteikties, jo tas ir iekšā struktūrā. Labs sakārtojums var glābt vājākus tekstus, stiprākie pavelk vājākos uz priekšu.  

Kas ar latviešu dzejas tradīciju ir noticis pēc brīvlaišanas? Pirmās pamanāmās pārmaiņas ir tās, ka gandrīz neviens jaunais poēts vairs neraksta ar atskaņām.  

Es reizēm rakstu ar atskaņām.  

Skatīdamies, kas par tevi atrodams internetā, uzdūros literatūrzinātnieču Intas Čaklās, lai viņai vieglas smiltis, un Andas Kubuliņas sarunai, kurā jauno dzeju Kubuliņa nosauca par, ja atmiņa neviļ, izļurkušu vai izļumušu – atskaņu un ritma trūkuma dēļ.