Kakao ir kaut kas tāds, kas man vienmēr asociējies ar Kotdivuāru, un apskatīt pupiņu plantācijas arī bija viens no brauciena mērķiem. Tieši izmēros nebūt ne tik lielajā Kotdivuārā ir pasaulē labākie apstākļi kakao augšanai. Dodamies uz kādu ciematu Ganas pierobežā, gandrīz visi tā iemītnieki nodarbojas ar kakao audzēšanu un novākšanu. Lai to visu apskatītu, jāsaņem atļauja no ciema vecākā. Tas ir maza auguma, tievs, stiegrains un nedaudz noplucis vīrs ap piecdesmit. Viņš spiež mums visiem roku, piedāvā apsēsties uz baltiem plastmasas krēsliem un vietējā valodā jautā mūsu tulkam, šoferim un pavadonim vienā personā, ko tieši vēlamies. Noskaidrojis, ka gribam apskatīt kakao laukus, virsaitis vēlas uzzināt, kādu tieši labumu no tā iegūs viņš. Saņemtā atbilde viņu apmierina — trīs kastes alus izrādās īsti laikā, un atļauja nevilcinoties tiek dota.
Vairākumam ciema iedzīvotāju atkarībā no rocības pieder kāds pleķītis zemes ar kakao kokiem. Ģimene to apstrādā, augļu sezonas laikā novāc pupiņas un pēc tam pārdod pirmajiem uzpircējiem. Vērtējot plašākā kontekstā, iepirkuma cena ir vien simboliska, tomēr šejieniešiem arī pāris dolāru ir liela nauda un neviens par apstākļiem nekurn. Darbos, protams, piedalās arī bērni, tomēr neizskatās, ka viņi tiktu kaut kā īpaši paverdzināti. Katrā ziņā ne vairāk kā tepat Latvijas lauku ārēs dzīvojošie knēveļi siena novākšanas sezonas laikā.
Pēc novākšanas kakao augļi tiek pāršķelti, no tiem izņemtās pupiņas attīrītas no bālganā, saldenā apvalka un liktas žāvēties. Nereti apvalku likvidē vietējie bērni, kuri to izdara pēc sentēvu metodēm, vienkārši apsūkājot. Tāpēc ironiskā kārtā, ļoti iespējams, daļa ekskluzīvākās pasaules šokolādes pirms tam jau pabijusi kāda kotdivuāriešu bērna mutē, kas gan, protams, tai nekādu kaitējumu nenodara.
Pēc plantāciju apskates dodamies atpakaļ pie virsaiša. Viņš jau izdzēris vienu pudeli alus, tādēļ ir labā omā. Saņemam atļauju apskatīt ne tikai ciematu, bet arī viņa māju un kļūstam par vietējo iedzīvotāju intereses objektu. Šķiet, visi ciema iedzīvotāji atnākuši uz mums paskatīties. Bērni vēlas pieskarties, bet pieaugušie aprunāties. Uzzinām, ka šejienieši nekad dzīvē nav ēduši šokolādi un vairākums pat nezina, kas tā tāda ir.
Kotdivuāras apmeklējums bez galvaspilsētas Jamusukro aplūkošanas būtu ja ne nožēlojams, tad nepilnīgs pavisam noteikti. Patiesību sakot, kaut ko sirreālāku ne tikai redzēt, bet arī iedomāties ir visai grūti. Līdz pagājušā gadsimta 60.gadiem Jamusukro bija tikai neliels ciemats valsts vidienē, kurā dzīvoja ap 200 cilvēku. Tomēr viss mainījās, kad toreizējās prezidents Fēlikss Ufuets–Buanī nolēma savam dzimtajam ciemam piešķirt pasaules spozmi. Vispirms viņš 1964.gadā ķērās pie ciema pārveides, sākot būvēt pilsētām raksturīgas ēkas un šosejas. 1983.gadā pasludināja Jamusukro par valsts galvaspilsētu, bet vēl pēc septiņiem gadiem atklāja 300 miljonus dolāru izmaksājušo Basilique Notre–Dame de la Paix de Yamoussoukro. Tā kļuva par otro lielāko Romas katoļu baziliku pasaulē. Bazilikas uzturēšana valstij šobrīd izmaksā aptuveni 30 miljonus eiro gadā. Tajā vienlaikus var uzturēties 11 000 cilvēku, taču pilna tā savā vēsturē bijusi vien trīs reizes, un parasti svētdienas dievkalpojumu noklausās aptuveni 200 kristiešu.
Kopumā vērtējot, Kotdivuāra ir pilnīgi pretēja tās starptautiskajam tēlam. Lai gan noslāņošanās ir prātam grūti aptverama (spožās Abidžana un Jamusukro asi kontrastē ar gandrīz visu pārējo valsts teritoriju), Kotdivuāra ir un paliek viena no attīstītākajām Āfrikas valstīm. Turklāt runas par drošības problēmām Kotdivuārā ir stipri vien pārspīlētas, un patiesībā valsts ir pati savas vēstures ķīlniece. Tos, kas ziņās redzējuši, ka Kotdivuārā šauj, pārliecināt par to, ka tas viss ir pagātne, būs visai grūti. Tomēr pašus kotdivuāriešus tas pārāk neuztrauc. Viņi dzīvo savu dzīvi pārtikušā valstī, bet vienlaikus dziļi sirdī cer uz veselo saprātu un to, ka jauna kara vairs nebūs.
Vairāk par ceļojumu uz Kotdivuāru lasiet Sestdienā!