Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 14. novembris
Fricis, Vikentijs

Sudrabkalns debesīs un ellē

Šodien ar Jāni Sudrabkalnu vislabāk tikties Jūrmalā. Jāaizbrauc tikai līdz Pumpuru stacijai un jānosēžas ar skatu uz sliedēm, iepretim vietai, kurā 1931.gada 8.augusta vakarā saskrējās divi vilcieni. Šajā katastrofā gāja bojā tikai viens cilvēks — pazīstamā aktrise un sabiedrības dāma Biruta Skujeniece, Sudrabkalna mūža vienīgā mīlestība.

Uz Skujenieces bērēm Sudrabkalns negāja, toties noīrēja gultas vietu rakstnieka Ādolfa Talča vasarnīcā, kas bija iepretim katastrofas vietai, un dienām ilgi vērās tajā. Ja jums nav tik daudz laika, lai šādi iejustos mūža mīlestību zaudējuša cilvēka izjūtās, dodieties uz Nacionālā teātra Jauno zāli, te no 24.aprīļa teātra izrādes garumā būs izdzīvojama Sudrabkalna un Skujenieces attiecību stāsta interpretācija Valda Lūriņa režijā, jau pirms laba laika Jāņa Petera un Raimonda Paula lolots projekts ar pašu Maestro pie klavierēm. Cilvēks, par kura liktenīgo mīlestību izrādē Trubadūrs uz ēzeļa būs runa, bija viens no izcilākajiem dzejniekiem starpkaru Latvijā, 1937.gadā iznākušajā Latviešu literatūras vēsturē novērtēts šādi: «Sudrabkalna literāro darbu saraksts nav liels. Un tomēr viņa nozīme latviešu literatūrā jo sevišķi liela.» Mantojuma skaitā ir arī miniatūrs dzejas krājums Klodijai, to Jānis Peters nosaucis par pārlaicīgu literāru pieminekli mīlestībai un Sudrabkalna talantam. Klodijas prototips bija Biruta Skujeniece.

Dzejnieka Jāņa Sudrabkalna un aktrises Birutas Skujenieces attiecības radīja izcilu mīlas dzeju un salauza dzejnieka sirdi. Nacionālais teātris tagad atdzīvina vienu no pagājušā gadsimta 20.gadu Latvijas slavenākajiem mīlasstāstiem  

Cilvēks, kurš 1937.gadā tika raksturots kā «veselas pēckara latviešu dzejnieku paaudzes idejiskais vadītājs», nebija daudzrakstītājs un pēc Skujenieces nāves rakstīja vēl mazāk un sāka vairāk dzert. Tā kā talantu nodzert diemžēl nevar, Sudrabkalns ražīgākai dzejošanai pievērsās vēl vienu reizi mūžā — padomju okupācijas staļiniskajā posmā, dažos gados sarakstīdams un 1947.gadā izdodams dzejisku slavinājumu krājumu Brāļu saimē asiņainajam boļševiku tirānam un viņa nestajai padomju saulei. Tikai šoreiz dzejošanas dzinulis bija bailes, slavenās Sudrabkalna bailes. «Ja tev ir vajāšanas mānija, tas nenozīmē, ka tevi neizseko» — Sudrabkalna gadījumā šis teiciens ir izrādījies absolūti precīzs. Viņa bailes tiešām bija vajāšanas mānijas kapacitātē, bet Staļina terora laikos neviens arī nezināja, kurš par upuri tiks izvēlēts rīt. Tā nu latviešu literatūras vēsturē ir palikuši divi Sudrabkalni. Lai gan latviešiem dzejnieku milzīgs bars, ar talantiem neesam tik bagāti, lai padomju Sudrabkalna un viņa «latvju zīles kremļa tornī» dēļ atļautos aizmirst 20. — 30.gadu smalkāko formas meistaru, bet tas autors, kuram savā romānā, filmā vai lugā izdotos dabūt vienā cilvēkā šos abus Sudrabkalnus, varētu saukt sevi par izcilu mākslinieku. Ja vien tas vispār ir iespējams.


Cits Sudrabkalns

Salauzto Sudrabkalnu vislabāk atceras pēckara paaudzes, kad formāli viņš bija viens no svarīgākajiem padomju režīma slavinātāju panteonā. Vēl 1939.gadā Sudrabkalns teica atzinīgus vārdus Kārlim Ulmanim, bet drīz vien, juzdams, ka Latvijā briest politiskas pārmaiņas, vairs negāja uz krievu emigrantu avīzes Segodņa redkciju, lai gan bija bijis tās līdzstrādnieks. Anšlavs Eglītis romānā Piecas dienas okupācijas pirmo mēnešu Sudrabkalnu zīmē vēl ne totāli nobijušos: ieradies Atpūtas redakcijā pie draugiem Aleksandra Čaka un Jāņa Plauža, viņš, «tramīgi apkārt lūkodamies un grūdienveidīgi runādams, stāstīja dažādus pretkrievu un pretkomunistu anekdotus, pie kam nosaukumu Padomju Latvija arvienu čukstēdams pārlaboja par Padumju Latviju. Palicis prātā viņa deklamētās joku dzejas refrēna veidā atkārtotais pantiņš: Slavēsim skaļi nu/ Tautu tēvu Staļinu!» Ātrāk par daudziem citiem rakstniekiem sapratis, ka jaunajā režīmā nekādu joku nebūs, Sudrabkalns vairs negāja arī uz Atpūtu, bet savā «formālista» dzejā, kā raksta Anšlavs Eglītis, gluži neuzbāzīgi sāka ievērpt prokrieviskas un prokomunistiskas jausmas, lai gan dažus gadus iepriekš bija rakstījis, ka komunisms ir pats lielākais ļaunums. «Lielāko daļu no baigā gada viņš pavadīja degvīna mākonī,» raksta Eglītis.      

Visu rakstu par Jāni Sudrabkalnu lasiet Sestdienā

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Jau nobrieduši

Kopš Ukrainas kara sākuma Lāčplēša dienu un valsts svētkus atzīmēju savādāk. Ne tikai domas, arī sajūtas ir gluži citas. It kā pēkšņi mēs kā valsts būtu pieauguši. Un pēdējā laikā ko līdzīgu no apkār...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata