Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Eirovīzijas sūtni meklējot

8. MyRadiantU We Will Be Stars (J. Zābaks/J. Zābaks)
Otro gadu Latvijas Eirovīzijas pārstāvju meklēšana jeb nacionālā atlase ieguvusi lepnu nosaukumu Supernova un norisinās vairākās kārtās. Kopumā tika iesniegtas 120 dziesmas un pieteikušies 88 izpildītāji, kas ir par 20 procentiem vairāk nekā pagājušajā gadā.

Divdesmitnieku, kas tika nodots ķidāšanai skatītājiem un Latvijas Televīzijas izveidotai žūrijai 7. un 14. februārī, atlasīja darba grupa, kurā bez tiešraidē strādājošās žūrijas pārstāvjiem Kaspara Rogas, Intara Busuļa, Ievas Kerēvicas un Guntara Rača bija arī dziedātājs Daumants Kalniņš, producents un dīdžejs Rūdolfs Budze jeb DJ Rudd, angļu mūzikas menedžeris Adams Kleins, žurnālists un populārākās Eirovīzijas fanu lapas wiwibloggs.com dibinātājs Viljams Lī Adamss un lietuviešu producents Vaids Sackevičs. Tiešajā ēterā tika atsijāti "liekie" un pusfinālam izvirzītas astoņas dziesmas, kas sacentīsies 21. februārī par iekļūšanu finālā. Tas notiks 28. februārī, un tad vairs žūrijai nebūs nekādas teikšanas – visu noteiks tikai skatītāju balsojums.

Tagad atliek novērtēt astoņnieku un izsvērt, kādas Latvijai šogad izredzes lielajā Eirovīzijā. Dilstošā secībā.

1. Catalepsia Damnation (E. Francs, J. Kreilis/E. Francs)

Smaga mūzika ir ne tikai tāda, kurā skan rēcoši vokāli un griezīgas ģitāras, liekot melnās ādās ietērptajām miesām svīst un garajiem matiem sapīties ar enerģisko ritmu vienā neatšķetināmā kamolā, bet arī balādes, kas mēdz būt vēl smagākas – tik smagas, ka sastingsti un nevari izkustēties no vietas. Piemēri – Type O Negative, Sunn O))), mūsu pašu Sound Arcade. Latviešu doom metal grupa, kas nupat ieguvusi divas Metālmūzikas gada balvas (labākais ieraksts World of Cliché un vokāls – Ervīns Francs), iet to pašu ceļu, ko grupa Paradise Lost deviņdesmito gadu otrajā pusē, pēkšņi sākot izklausīties nevis kā metāls, bet kā Depeche Mode, kuriem, par spīti popzvaigzņu statusam, arī viens otrs albums ieturēts gana drūmās noskaņās. Izrādās, Catalepsia dziesmu Damnation sacerējusi jau pirms pieciem gadiem, bet līdz šim nav publicējusi. Rezultātā mums pusfinālā kvalificējusies dziesma, kas izceļas visu pārējo vidū ne vien ar to, ka pirmoreiz mūsu Eirovīzijā ir metālisti, bet arī savdabīgu skanējumu – ievadā skan klavieres un balss, kas izdzied skaistu, bet aukstu melodiju, tad pievienojas ģitāras, manuprāt, ne brīdi nepārkāpjot pie metāla nepieradinātai ausij pieņemamās robežas. Somu metālisti Lordi pirms desmit gadiem lielajā Eirovīzijā uzvarēja. Kaut, iespējams, viņu gadījumā lielais trumpis, kas visiem Eiropas televīzijas skatītājiem lika tā gavilēt, bija briesmoņu maskas un tērpi, kurus viņi sāka izmantot kā skatuves atribūtus pāris gadus pirms amerikāņiem Slipknot, par kuriem, starp citu, savulaik fanojusi Aminata. Maskas, protams, nevajag atkārtot, bet ticu, ka Catalepsia var izdomāt ko citu satriecošu. Balsošu par viņiem un nebūt ne tāpēc, ka esmu garmatains, ar Lemija Kilmistera ūsām un melnā ādas jakā, kādas, starp citu, valkā ne vien metālisti, bet arī Depeche Mode fani.

2. Justs Heartbeat (A. Savadogo/A. Savadogo)


Ir pieņemts, ka iepriekšējā gada Eirovīzijas nacionālās atlases, tagad sauktas par Supernovu, uzvarētājs uz skatuves vairs nekāpj, tāpēc Aminatas dziesmu, jo piedalīties viņai acīmredzot tomēr gribējies, šoreiz izpilda simpātisks puisis, vārdā Justs. Neizsmeļamajā YouTube atrodams pat video, kurā viņš dziesmu Heartbeat izpilda unplugged jeb akustiskā versijā, un tā ir, lai neteiktu vairāk, satriecoša, kad redzi Justu lūkojamies tev tieši acīs – tuvu asarām, ar piecas dienas nedzītiem bārdas rugājiem, un tas noteikti ir no klaiņošanas pa tumšākajām ielām neviltotu pārdzīvojumu iespaidā, ilgāk nekā parasti netiekot pie skuvekļa un putām. Arī uz Eirovīzijas skatuves viņš uzstājas tajā pašā iepriekšminētajā "kasuhā", kādas iecienījuši skarbie vīri, tikai sarkanā, lai mazliet glamūrīgāk, un dzied tik emocionāli, it kā viņam to būtu ļauts darīt pēdējo reizi. Ja Eirovīzijas operatori pratīs noķert labus tuvplānus, Justs ir mūsu lielā loze ne vien konkursu vērojošo jauniešu vidū – glītā matu sasuka liks kādu asariņu nobirdināt un nolikt rublīti par savu balsi arī vecmāmiņām, kurām Catalepsia tomēr liksies par skarbu. Un nu pienācis laiks aplausiem dziesmas autorei – nemaz nebrīnītos, ja Aminata iegūtu otro uzvaru pēc kārtas.

3. Samanta Tīna We Live for Love (T. Kleins/K. Hauptmane)


Samantai ir satriecoša kleita, kuras dekoltē, šķiet, nebeigsies nekad, kamerai lēni slīdot uz leju un vērojot, kā dziedātājas krūtis no elpas cilājas, bet tā tas droši vien arī bija domāts un saskaņots ar operatoriem. Un tomēr tas beidzas, pat nesasniedzis nabu. Ekslīva Tomasa Kleina sacerētajai dziesmai ir potenciāls atklāt arī izpildītājas balss spējas, ko viņa nesen spoži demonstrēja Uģa Prauliņa tautas mūzikas cikla Pagānu gadagrāmata koncertā ar vīru kori Gaudeamus Mūzikas namā Daile un ko varēs baudīt arī šovasar festivālā Zobens un lemess, bet te nu mēs neviļus atkal esam iebriduši metālistu lauciņā. Pagaidām pietiks. Samanta Tīna dzīvajā droši vien no uztraukuma, vai varbūt vēl nav pārliecības, ka jādzīvo mīlestībai, nedzied tik pārliecinoši kā ierakstā, bet viss ir labojams 21. un, cerams, arī 28. februārī. Katrā ziņā teicējs, kurš iesaistīts šajā dziesmā, noteikti nepievils, jo viņš runā ne no šīs pasaules un tur kļūdas nepazīst.

4. Marta Ritova Not from this World (M. Cipe/M. Cipe)

Dziesmas sākums atgādina ziedošā pļavā sēdošas meitenes dziedāšanu savā nodabā, kas var palikt nepamanīta, ja tuvumā neviena nav. Tomēr pļavas vietā ir klavieres, kuras Marta pati arī spēlē priekšnesuma laikā un tā arī nepieceļas, kā to parasti darīja Fredijs Merkūrijs, toties pievienojas mazais koris – četri papildu vokālisti.
Nešaubīgi spēcīgākais dziesmas moments, kam vajadzētu atbruņot vislielākos skeptiķus, kuri plātītu rokas un teiktu: bet tur taču nav nekāda šova, kas aizrauj, ir tieši nosaukuma rinda, kurā viņa atzīst, ka tieši mīlestība ir tā, kas nav no šīs pasaules ("Cause love is not from this world"). It īpaši, kad viņa to izdara tik meitenīgi naivi pašā dziesmas noslēgumā, ka tas paliek atmiņā un skan ausīs tik ilgi, kamēr to aizšūpo prom nākamā Eirovīzijas dziesma.

5. Markus Riva I Can (M. Ļaksa, E. Jass/M. Ļaksa, E. Jass)


Dziesma, uz kuru daudzi liek lielas cerības, bet tai ir tik uzkrītošs Eirovīzijas formāts, ka grūti to iedomāties skanam kaut kur ārpus šī konkursa. Interesants dziesmā ir pavērsiens, kad negaidīti ieskanas kāpinoša instrumentālā iespēle, kuras laikā tiek izdziedāts tikai dziesmas nosaukums, – tā ieintriģē, un šķiet, ka tūliņ viss galvenais tikai sāksies, bet, paskatoties uz hronometru, skaidrs, ka jau tuvojas beigas. Vēl viens piedziedājums, un cauri. Iespējams, šī kārts var nospēlēt uz skatītājiem, kuri grib turpinājumu, bet tas viņiem liegts, tātad paliek nepiepildījuma sajūta. Un viņi balso, jo grib Markū Rivā klausīties vēl un vēl.

6. Marta Grigale Choices (M. Grigale/M. Grigale)


Popdziesma, kuras autore un izpildītāja priecājas, ka vienmēr var izvēlēties kādu no neskaitāmām iespējām. Tēma vien kā māja! Līdzvērtīga aizrautības pilniem stāstiem par to, ka melns ir melns, bet balts ir balts. Šeit vismaz tiešā tekstā nav par Eirovīzijas mūžīgo tēmu – mīlestību, jo to, kā runā un dzied, neizvēlas – tā atnāk pati. Martas Grigales vokāls brīžos, kad viņa ņem augstākas notis, mazliet ievibrē un izdziedāto frāžu beigās saplūst ar nopūtām, kas atgādina īru grupas The Cranberries dziedātāju Doloresu O’Riordanu, un tas atsaucas arī uz frāzēm, kuras viņa pabeidz ne šādi, un tās izklausās skolnieciski izrunas ziņā, bet reizē arī šarmanti. Ne velti klīst leģenda par ABBA, ka viņi iepatikušies amerikāņiem tieši neparastās, lai neteiktu – sliktās, angļu valodas dēļ. Bet, ko lai dara, – latviešiem tīk dziedāt šajā valodā, jo tikai no 1966. līdz 1973. un atkal no 1977. līdz 1998. gadam Eirovīzijā bija nolikums, ka jādzied savā valodā, kas šo konkursu padarītu interesantāku. Jo kuru gan Eirovīzijas dziesmās interesē, par ko tajās tiek dziedāts?


7. Ivo Grīsniņš-Grīslis We Are the Light (I. Viļums/I. Viļums)


Prāta vētras basģitārista sacerētā dziesma liek uzdot jautājumu, cik objektīvs ir Kaspars Roga kā žūrijas loceklis, tāpat Guntars Račs, kurš vienam otram no Eirovīzijas dalībniekiem ir izdevējs, bet mazajā Latvijā būtu grūti atrast pilnīgi neatkarīgus ekspertus, un Ivo pie tā nav vainīgs – viņš šo himnu mūsdienu pasaulei nodzied godam. Lai klausītājus pamodinātu un atgādinātu, ka pasaulē plosās kari, kuros tūkstošiem cilvēku tiek nogalināti, brīžiem ieskanas arī dabstepa ritmi, trauksmes sirēnas un rāciju satraukto ziņojumu ieraksti. Kas zina, varbūt, pateicoties uzvārdam, pēc "Ivo Grisnins-Grislis" parādīšanās lielajā Eirovīzijā viņam vismaz virtuālajos draugos pieteiktos amerikāņu slavenā grupa Grizzly Bear vai pat visi pasaules grizli lāči? Un starptautiska pazīstamība garantēta.


Tū, tu tūdū tū, tu tūrū tū, tu tūrū tū… – šīs jebkuram vienu vienīgu valodu protošajam Eirovīzijas skatītājam saprotamās zilbes vajadzēja likt arī dziesmas nosaukumā, nevis kaut kādas zvaigznes, par kurām dziesmas izpildītājduets grib kļūt, tērpies apspīlētās ādas (piedod, dermatīn, ja neatpazinu) biksēs un plandošos kreklos/kleitās, parūpējoties arī par nelielu šovu, mazliet dīdoties ritmā. Dziesma, kuru esmu ierindojis pusfināla godpilnajā astotajā vietā, pati par sevi ir labāka un mūsdienu popmūzikas tendencēm atbilstošāka par daudzām citām un – vēl vairāk – par tās pasniegšanas veidu, pie kura būtu vērts nopietnāk piedomāt, ja nu notiek brīnums un viņi beigās uzvar. Būtu šim puisim ģitāra un meitenei bass, viņi varētu mēģināt tēlot The XX – katrā ziņā savas grupas/dueta nosaukumu viņi jau ir izvēlējušies gana nesaprotamu un neizrunājamu, skatītāju karstajās diskusijās šaipus ekrāna kļūstot par grupu ar diviem nezināmajiem – X un X.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata