Laiks sarūk un izplešas kā sabojājies akordeons, un tavas vēstules vieš kārtību, jēgu un atmiņas par bijušajiem laikiem manā pašreizējā sajukuma pilnajā dzīvē – skatītāju vērtējumam ir nodota seriālluga Augšup pa lejupejošām kāpnēm pēc amerikāņu rakstnieces Belas Kaufmanes darba motīviem. Tā stāsta par jaunu un ambiciozu angļu valodas un literatūras skolotāju Silviju Beretu, kura nupat ir pabeigusi augstskolu un apņēmības pilna saviem audzēkņiem iemācīt ne tikai mīlestību pret valodu un literatūru, bet arī mācīt tiešām skolēnu, nevis tikai atsevišķu priekšmetu.
Seriāllugas autors ir eksperimentālā teātra studija Kāpnes, kurā darbojas "vesels lērums visādu pigoru – jauniešu, kam patīk izlikties par to, kas viņi nav, izrīkot citus, izskaistināt apkārtējo pasauli un izdomāt jaunas domas". Pagājušā gada augustā viņi pārsteidza latviešu teātra cienītāju vidi ar savu iestudējumu Gaidot Bodžanglu, kas tiks izrādīts arī šogad – jauniešu ielu teātra minifestivālā Vasara Viesturdārzā.
Abu darbu režisors un dramatizējuma autors ir sešpadsmitgadīgais Gusts Ābele, kuru mēs aicinājām uz sarunu par viņa dibinātās eksperimentālās teātra studijas aizvadītajiem, nākamajiem un, protams, šobrīd aktuālo projektu par skolu. Viņš pats mācās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas desmitajā klasē. "Paralēli tam es mācos Kalvina Kūlidža vidusskolā Ņujorkā, režisējot, rakstot scenāriju un spēlējot Harija A. Kagana lomu," smejas Gusts. Jāpaskaidro, ka Kalvina Kūlidža vidusskola ir šīs seriāllugas galvenā norises vieta. Un te vietā arī piebilst, ka pirmās divas sērijas jau ir skatāmas Kāpņu sociālā tīkla YouTube kontā.
Traģikomiskā birokrātija
"Šo Belas Kaufmanes grāmatu es lasīju trīs gadus un pabeidzu februārī ar domu, ka šis stāsts par pagājušā gadsimta sešdesmito gadu Amerikas Savienoto Valstu skolu ir joprojām aktuāls arī mūsdienu Latvijā," materiāla izvēli paskaidro jaunietis. Sākotnēji eksperimentālās teātra studijas dalībniekiem bijusi iecere par lasījumiem, jo grāmata ir sarakstīta vēstuļu formātā, bet drīz vien viņi sapratuši, ka tas tomēr nedarbojas un ir nepieciešams šo materiālu dramatizēt. Gusts to ir pārveidojis par mācību stundām un pedagoģiskām sēdēm ar spraigiem dialogiem, kas tiek izspēlēti nedaudz ekscentrisku varoņu izpildījumā Zoom platformā.
"Skatītājs var pievērst savu uzmanību jebkuram lodziņam, kuram viņš vēlas, jo katrā no tiem kaut kas notiek," akcentē jaunais režisors, kurš patlaban montē trešo sēriju šai seriāllugai. Pieteikta tā tiek kā skolu sistēmas traģikomiskā birokrātija septiņos Zoom zvanos jeb septiņās pusstundu garās sērijās. "Skolu sistēma ir kā milzīgs ritenis, kas griežas un no kura nevar tikt ārā – nāks jauni skolēni un arī jauni skolotāji, bet problēmas paliks vienas un tās pašas," norāda Gusts un vēl piebilst, ka daudzas no šīm problēmām uzplaiksnī ar jaunu sparu tieši šajā attālināto mācību laikā, kad neviens nevar saprast, kā ir pareizi.
Iedzīvinātais Alksnājs
Mēs ar Gustu satiekamies Alksnājā, kurā Kāpnes ir atradušas savu mājvietu. Tas ir biedrības Free Riga aizgādniecībā esošs nams Alksnāja ielā 16 (netālu no Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja), kas ir paredzēts dažādām rezidencēm, notikumiem un cita veida projektiem.
"Vēl pirms gada šī ēka bija pilnīgi tukša. Mēs bijām pirmie rezidenti, kas te ienāca un ieslēdza gaismu ar savu degsmi, uzsver Gusts. Pa augšupejošām kāpnēm mēs nokļūstam pustukšās telpās, kurās ir izvietoti divi klubkrēsli un vēl pāris mēbeļu, bet kurās ierastajā laikā būtu skatuve, aizskatuve un aptuveni trīsdesmit skatītāju vietu.
"Patlaban mūs šeit īsti nekas netur, bet ziemā es ik pa laikam nācu uz Alksnāju, lai uzsildītu telpas un neaizlaistu visu postā," stāsta jaunais režisors un pauž cerību, ka drīzumā varēs atgriezties klātienes komunikācijas režīmā ar saviem kolēģiem.
Šobrīd eksperimentālās studijas kodolu veido astoņi cilvēki, kuri iepriekš ir darbojušies un / vai darbojas Rīgas aktieru studijā, mācās Latvijas Kultūras akadēmijā vai guvuši cita veida pieredzi un kurus vieno līdzīgs skatījums uz mākslu. Viņš pats nāk no rakstniecības lauciņa. Četrus gadus pēc kārtas Gusts ir bijis Nacionālā romānu rakstīšanas mēneša dalībnieks un ieguvis pirmo vietu literārajā seminārā Aicinājums (2020. gadā).
"Manu romānu tēmas un žanri mainījās no aktuālajām interesēm: zinātniskās fantastikas darbs, klišejisks jauniešu romāns, melanholiska drāma un romāns kā stāstu krājums," uzskaita jaunietis, ar kura daiļradi pirms kāda laika varēja iepazīties arī ikmēneša literārā laikraksta kontTEKSTS lapaspusēs un no kura nākotnē varētu sagaidīt ne tikai oriģinālromānus, bet noteikti arī oriģinādramaturģiju, kaut pats viņš savu tālāko ceļu saista ar teātra režiju. "Radīt oriģināldramaturģiju ir liela atbildība, bet tā nav atbildība, no kuras es baidītos – vienkārši līdz tam vēl neesmu nokļuvis," šo iespēju komentē pats Gusts un piemetina, ka izdošanās ir pieaugušo lieta.
Dziesmu pavadībā
Šobrīd Kāpnes ir ceļā uz biedrības statusa iegūšanu, bet viss ir sācies ar grāmatu. "Mēs ar Aribellu [Jauju] bijām aizrāvušies ar franču rakstnieka Olivjē Burdo romānu Gaidot Bodžanglu un nolēmām to iestudēt," par eksperimentālās teātra studijas pirmsākumiem stāsta puisis, kurš kopā ar savu kolēģi iepriekš bija veidojis dažādas performances. Tad viņi nolēmuši pievērsties šim, daudz vērienīgākajam projektam. Minētās grāmatas anotācijā minēts, ka tās galvenie varoņi – Žoržs un viņa gaisīgā, mūžam jautrā sieva – kopā ar savu dēlu šķietamā bezrūpībā virpuļo pa dzīvi amerikāņu dziedātājas Ninas Simones dziesmu pavadībā.
"Pirms dažiem gadiem es diezgan aktīvi rakstīju blogu par kultūru Kalambūrs, un izdevniecība Jāņa Rozes apgāds man piedāvāja uzrakstīt recenziju par šo romānu apmaiņā pret pašu grāmatu," atminas Gusts. Toreiz viņš mācījies pamatskolā un bijis skeptiski noskaņots pret šo darbu, kas (ne visai precīzi) ticis nodēvēts par kaislīgu mīlasstāstu: vai tas tiešām attiecas uz mani?! "Tas ir par mīlestību, bet ne tikai – tāpat kā lielākā daļā mākslas tajā ir trīs galvenās tēmas: mīlestība, dzīvība un nāve, kurām šajā romānā vēl ir jāpiekabina klāt vārds "neprātīgs": neprātīga mīlestība, neprātīga dzīve un neprātīga nāve," min jaunietis, kurš lasīšanas laikā aizdomājies, ka šo romānu droši vien nekādi nevarētu dramatizēt, bet tad vienā brīdī šo domu atkal aizmirsis un aizpagājušajā skolēnu ziemas brīvlaikā radījis lugu.
"Tas ir tas, uz kā balstās Kāpnes, – mēs neļaujam sev atgādināt to, ka lielākā daļa, ko mēs darām, nav iespējama, piemēram, iestudēt izrādi bez finansējuma un izdarīt to, kas pašiem patīk un arī citiem patīk," norāda Gusts. Pirmie iestudējuma Gaidot Bodžanglu mēģinājumi ir notikuši viņa viesistabā, pieaicinot tajā piedalīties draugus, kuru sastāvs visu laiku mainījies, bet jau pirms Covid-19 pirmā viļņa viņi visi ir bijuši gatavi to izrādīt un sākuši domāt nosaukumu, ar kādu sevi pieteikt teātra pasaulē. Sēdējuši septiņas stundas galerijā Istaba un prātojuši, līdz nonākuši pie kāpnēm, kas ir gan izrādes Gaidot Bodžanglu galvenais scenogrāfijas elements, gan ļoti daudznozīmīgs vārds.
Tas var būt progresa vai regresa simbols, kas ieskanas arī viņu seriāllugas nosaukumā – savā ziņā augšup pa lejupejošām kāpnēm ir arī teātra procesu raksturojums šajā Covid-19 pandēmijas izraisītajā situācijā. "Tā var būt arī kāpņutelpa, kurā mēs dodamies augšup un ielūkojamies izrādēs kā dzīvokļos," salīdzina Gusts un vēl piemetina, ka šī kāpņutelpa viņu gadījumā ir bez elektrības, jo jauniešu darbošanās vienmēr ir drusku taustīšanās pa tumsu – bez jelkādiem mentoriem, paļaujoties tikai uz sevi: darbojoties citos teātra pulciņos,
skatoties citu veidotas izrādes un iztēlojoties, kā tam vajadzētu izskatīties.
"Eksperimentālās teātra studijas eksperimentālā daba izpaužas mazāk jaunu formu meklējumos, bet vairāk izrādes veidošanas procesā. Mūsu Instagram konta @kaapnes profilā ir pat ieraksts: tradicionāli skaisti netradicionāli skaistos veidos," atgādina Gusts un vērš uzmanību uz to, ka viņu seriālluga Augšup pa lejupejošām kāpnēm ir sava veida izņēmums un piedāvā jaunu koncepciju (viņš arī uzsver, ka nav iedvesmojies no režisora Elmāra Seņkova godalgotā iestudējuma Irānas konference, jo gluži vienkārši nav to redzējis).
Sapņotāju kurpēs
Runājot par Gusta kā skatītāja pieredzi, rodas jautājums par to, ko viņš atzīst par labu esam un kā vērtē uz jauniešu auditoriju mērķētus darbus. "Es domāju, ka jaunieši vismaz teātra kontekstā īpaši nealkst pēc specifiska tieši viņiem domāta satura, jo tajā brīdī, kad viņiem apnīk bērnu iestudējumi, viņi ir gatavi iet uz pieaugušo izrādēm," uzskata Gusts. Viņam pašam pēc Karlsona, kas dzīvo uz jumta Latvijas Nacionālajā teātrī uzreiz ir sekojis Dailes teātra Mazās zāles repertuārs, ko tagad viņš sauc par savu iecienīto. Savukārt par savu mīļāko izrādi jaunietis uzskata režisores Lauras Grozas iestudējumu Sapņotāji pēc skotu rakstnieka Gilberta Adēra slavenā romāna motīviem. Tas ir stāsts par trim jauniešiem – Teo, viņa dvīņu māsu Izabellu un abu kopējo draugu Metjū –, kuri nesātīgi iegremdējas kino filmu notikumu un tēlu pasaulē un spēlē paši savas, izdomātas spēles uz 1968. gada Parīzes notikumu fona.
"Vairākas kundzītes gados jutās ļoti aizvainotas un starpbrīdī devās prom," izrādes pieredzi atceras Gusts, kuram gūtie iespaidi turpretim palīdzējuši pārvarēt aizpagājušā gada drūmo novembri.
Savukārt pašreizējos Covid-19 apstākļos viņš mēdz iegremdēties Kino Bize virtuālās platformas Mājas kino piedāvājumā un ilgojas pēc kinoteātra apmeklējuma klātienē. "Šogad sev esmu atklājis franču režisora Fransuā Trifo daiļradi. Tieši pēc izrādes Sapņotāji apmeklēšanas mana tante (visiem tādas tantes!) ieteica noskatīties viņa filmu Žils un Džims (1962)," stāsta jaunietis, kurš kopā ar saviem domubiedriem pagājušajā vasarā ir spēris pirmos soļus arī šajā mākslas lauciņā, izveidojot seriālu Bruģis manās kurpēs.
"Pie manis atnāca Laura [Romanova] un Elīza [Liepiņa]. Mēs cepām vegāniskas pankūkas, kad teicu: es gribētu radīt seriālu par vienu savu draudzeni, kura ir atbraukusi uz Rīgu "laimi meklēt"," atceras Gusts, kurš kopā ar Elzu Viktoriju Zorgevicu ir kļuvis par tā režisoru un scenārija līdzautoru, iesaistoties citiem viņu kolēģiem un attīstot šo ideju seriālā par Rīgas jauniešiem, viņu centieniem iederēties un būt foršiem, lai ko tas arī nozīmētu.
"Tas ir tapis skolēnu vasaras brīvlaika pēdējās desmit dienās piecdesmit cilvēku sastāvā ar 300 eiro budžetu pusdienām," atklāj jaunietis, kurš uzreiz gan piebilst, ka tas bijis jaunības maksimālisma caurvīts eksperiments, kas palīdzējis tā dalībniekiem gūt jaunu pieredzi, draugus un secinājumus par sevi. Viņam pašam tas arī sniedzis atziņu, ka viņš turpmāk labprātāk pieturētos pie teātra, nevis kino, jo pirmais ir plūstošāka mākslas forma, kurā, viņaprāt, var atļauties vairāk eksperimentēt un, lai kaut ko paveiktu, nav tik nepieciešama pamatzināšanu bagāža.
Komēta nāk
Nākotnē Kāpņu plānos ir atgriezties pie saviem skatītājiem arī ar savu pirmo iestudējumu Gaidot Bodžanglu. "Šajā izrādē manam varonim ir frāze: "Dziesma bija gara, taču vienmēr beidzās par ātru, un tad mamma teica: liekam vēlreiz Bodžanglu!" un mums ir doma, ka mēs varētu "likt vēlreiz"," saka jaunais režisors un atgādina, ka pirmo reizi skatītāju šī izrāde galu galā ir sasniegusi pagājušā gada augustā jau pēc Covid-19 pandēmijas pirmā viļņa. Toreiz no Rīgas jauniešu centra Kaņieris viņi bez maksas dabūjuši prožektorus, izmantojuši, uzgleznojuši dekorācijas un Aleksandra triumfa arkas ietvarā Viesturdārzā piedzīvojuši savu triumfu – notikumu secību uzskaita Gusts. Toreiz gūtie panākumi arī bijuši gana iedvesmojoši tālākiem projektiem.
Vēl studijas dalībnieku ieceru vidū ir iestudēt somu rakstnieces Tūves Jansones darbu Komēta nāk par trollīšu Muminu piedzīvojumiem, kurus Gusts šobrīd dramatizē. "Tā ir bērnu grāmata, kas ir aktuāla visu vecumu cilvēkiem, jo mēs visi ik pa laikam jūtamies kā putekļi milzīgajā Visumā, un sasaucas ar esošo situāciju," norāda jaunietis, un viņa teiktos vārdus var papildināt ar teikumu no somu rakstnieces grāmatas: piepeši – tālu prom tumsā iespīdas sarkana acs – tā kļūst jo dienas, jo lielāka. Lielāki kļūst arī Kāpņu mērķi. "Man patiktu, ja darbdienas vakarā pēc skolas es atnāktu uz Alksnāju un redzētu, ka te kāds darbojas. Un tam kādam, kas darbojas, nav obligāti jābūt man," sarunas noslēgumā vēl rezumē Gusts.
