Dzimtene, klavieres un Emī. Pianistu ģimenes atgriešanās Latvijā

Vienkārši tam visam vajadzēja tā notikt. Kaut kad ir jāatgriežas pie saknēm, – uzskata pianisti Sana Villeruša (52) un Francis Gaiļus (55). Divdesmit piecus gadus pavadījuši Vācijā un izaudzinājuši tur divus dēlus, mūziķi atgriezušies dzimtenē, kur iemājojuši Ventspilī. Atgriezties Latvijā viņi mēģinājuši jau trīs reizes, taču tikai tagad tas izdevies. Viņi uzskata, ka tas noticis īstajā brīdī. 

Jau gadu nostrādājuši Ventspils mūzikas vidusskolā, viņi iesaistījušies arī vietējā koncertdzīvē. Viņi priecājas par iespēju beidzot runāt ar savējiem latviešu valodā un strādāt jaunuzceltajā mūzikas skolā, kas sāks darbu septembrī. Tā ir viena no vismodernākajām Eiropā, tāpat kā šīs skolas sirds – koncertzāle Latvija, kuras atklāšanas koncerti notiek šonedēļ.

Pianiste Sana Villeruša ir izcilā latviešu čellista Māra Villeruša un pianistes Intas Villerušas meita, savukārt pianists, diriģents Francis Gaiļus ir dzimis liepājnieks. Viņa māte mūzikas skolas pedagoģe, koncertmeistare Ivonna Šakale tur divdesmit gadu vadījusi operstudiju. Absolvējuši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un nosvinējuši kāzas 1991. gada vasarā, tieši dienu pirms augusta puča, Francis un Inta jau no brīvās Latvijas devās kāzu ceļojumā uz Vāciju, kur nejauši iepazinās ar profesoru Konrādu Meisteru. Viņa pamudināti, jaunieši jau 1992. gada vasarā iestājās šī profesora klasē mūzikas augstskolā Vācijā. Tobrīd viņi pat nenojauta, ka Vācijā paliks 25 gadus. 

Kā īsti viss sākās?

S. Rīgā mācījāmies pie viena skolotāja, profesora Arņa Zandmaņa klasē. Tur arī iepazināmies. Francis bija atgriezies no dienesta Padomju armijā Kaļiņingradā, kur viņam divus gadus bija jāizcīna cīņas ar ģedovščinu, jādara fiziskie, melnie darbi un nebija nekādu iespēju spēlēt. Kad atgriezās, rokas bija akmeņainas un stīvas. Viss bija jāsāk no jauna. Apprecējāmies tieši brīdī, kad Latvijā notika vēsturiskās pārmaiņas. Atsaucoties profesora Meistera aicinājumam, nevis stājāmies maģistrantūrā Rīgā, bet izvēlējāmies otru ceļu – aizbraucām uz Vāciju, kur gluži necerēti mums izdevās iestāties katram savā augstskolā: man Mūzikas un teātra augstskolā Hannoverē, Francim – Brēmenes Mākslu augstskolā. Sākumā bija paredzēti divi studiju gadi, taču viss izvērtās daudz ilgāk. Sākumā dzīvojām Hannoverē, no kurienes Francis ar vilcienu divreiz nedēļā brauca uz Brēmeni. Jau pirmajā studiju gadā Vācijā mums pieteicās bērniņš. Tas bija pārsteigums, uz ko nebijām gatavi.

Kā tikāt galā?

S. Gustavs piedzima decembrī, un es paņēmu vienu semestri brīvu, taču jau aprīlī, visu mudināta, es braucu spēlēt konkursā Ķelnē. Par laimi, tolaik Hannoverē dzīvoja omīte, manas mammas mamma. Palīdzēt brauca arī mamma, māsīca un māsa. Viņas teica: darīsim, ko varēsim! Iztikām, tikai pateicoties šai palīdzībai. Bija taču viss jādara, tikko biju iesākusi studēt.

Mēs ar Franci savā studentu ģimenē saplānojām savus spēlēšanas laikus tā, ka varējām pārmaiņus palikt pie bērniņa: viens nāk un otrs iet. Tas bija ļoti amizanti, bet arī interesanti un beigu beigās ļoti forši, jo bijām ne tikai iegrimuši studijās, bet bērniņš arī ļāva izjust to, ka esam jauni, tikko aprecējušies un ir arī ģimenes dzīve.

Daudzi augstas raudzes mākslinieki, piemēram, pasaulslavenā dziedātāja Elīna Garanča, prot savienot profesionālo dzīvi ar ģimeni un bērniem. Bijām pilnīgi izbrīnīti par tikko ievēlēto Eiropas Komisijas prezidenti, līdzšinējo Vācijas aizsardzības ministri Urzulu fon der Leieni, kurai, izrādās, ir septiņi bērni. Sievietei ir septiņi bērni, un viņa ir augstākā ministre, ilgus gadus veidojusi mērķtiecīgu politiķes karjeru! Skaidrs, ka viņai bija guvernantes un meitenes, kas palīdz saimniecībā, citādi tas nebūtu iespējams.

Bijām lepni, ka mums ir mazs bērniņš un spējam tikt galā. Otrs dēls Vinsents piedzima pēc astoņiem gadiem, 2002. gadā, kad bijām beiguši studijas, Francis bija dabūjis darbu Vircburgā un jau pāris gadus bijām nodzīvojuši tur. Arī tas mūs ilgāk piesaistīja uz vietas Vācijā. Nevarējām uzreiz izlemt par atgriešanos, lai gan to jau gribējām.

Daudzi atgriežas, lai bērni skolā mācītos dzimtajā valodā.

F. Mūsu dēliem dzimtā ir vācu valoda, taču mēs bijām ļoti priviliģēti, jo ģimenē runājām tikai latviski. Bērni divvalodību pieņēma nemanot: ārā runāja vāciski, bet mājās latviski. Viņi varbūt tikai nemāk izteikties stilistiski pareizi un gramatiski pareizi rakstīt. Sākumā bijām bažīgi, vai viņiem skolā nebūs grūti. Taču bērni ļoti ātri un viegli visu pieņem un nodala. Svešvalodas (angļu, franču) viņiem pat padevās vieglāk nekā citiem, jo viņiem jau bija cita valodu uztvere.

Un kā pašiem sākumā gāja ar vācu valodu?

S. Francis Liepājā bija beidzis speciālo vācu skolu, viņam bija ielikti labi pamati, ko nevarēja teikt par mani. Beigusi skolu, vispār neko nezināju un arī augstskolā apguvu diezgan švaki. Aizbraucot uz Vāciju, mēle bija sasieta: mēģini saprast, ko tev saka, un zini, ko gribi pateikt, bet īsti nevari. Pagāja diezgan ilgs laiks klausoties un mēģinot, kamēr mēle pamazām atraisījās. Tieši no klausīšanās. Joprojām vislabāk runājam savā profesijas, terminu valodā, tā dēvētajā Fachsprache. Tagad, mūzikas skolā, mēle automātiski grib runāt vācu valodā. Pirmajā gadā Ventspilī man tā bija ļoti izteikta problēma: klasē sēž latviešu vai krievu bērns, bet man pār lūpām nāk termini vācu valodā. Sākumā bija ļoti grūti pārslēgties.

Kas bija vieglāk: aizbraukt vai atgriezties?

S. Tas bija pilnīgi dažādi. Tās bija absolūti dažādas pasaules. Mēs toreiz, 90. gadu sākumā, aizbraucām no citas Latvijas uz citu Vāciju un tagad atgriežamies no citas Vācijas jau citā Latvijā. Abas valstis šajos 25 gados ir grandiozi mainījušās. Aizbraucām jaunībā, un tagad ir citi gadi. Toreiz gāju ar jūsmu un zināju, ka visa dzīve ir priekšā. Tagad nākam atpakaļ uz mājām pēc ilgiem gadiem un ar pilnīgi citiem uzdevumiem. Abas bija kolosālas sajūtas: gan doties uz Eiropu tur kalnus gāzt, gan atgriezties un sajust, ka arī šeit durvis ir atvērtas un tevi gaida.

Esam piedzīvojuši laimes mirkļus, jo tikām pieņemti abās zemēs. Acīmredzot atgriežamies īstajā laikā. Bieži domājam, kāpēc mums bija tik ilgi, 25 gadus, jāpaliek tur, Vācijā? Pa šo laiku mēs trīs reizes nopietni mēģinājām atgriezties Latvijā. Taču vienmēr to neļāva kaut kādi šķēršļi: vai nu bija globāla saimnieciskā krīze, vai piedzima otrs bērniņš, vai abi vienlaicīgi nevarējām dabūt šeit darbu. Atceros, kad Ventspils mūzikas vidusskolas direktors vēl bija Vairis Martinovskis, viņš varēja piedāvāt darbu tikai vienam. Pagāja ļoti ilgs laiks, taču viss notiek, kā jānotiek. Bijām jau atmetuši cerību, taču mums tomēr izdevās ielēkt pēdējā vagonā.

Ir sajūta, ka tas tiešām bija pēdējais?

Mums jau vairs nebija pārliecības, ka varēsim atgriezties savā profesijā, un arī draugi un kolēģi par to šaubījās. Par vēlu. Diez vai. Bet tad viss pavērsās citādi. Dievs uzklausīja mūsu iekšējās vēlēšanās. Mēs to uztveram kā abpusēju dāvanu Latvijas simtgadē. Tā ir mūsu dāvana Latvijai un otrādi. Tam vienkārši vajadzēja tā notikt. Tāpēc visu izdevās izdarīt pusgada laikā. Bet cik bieži bijis, ka cīnies kā pret sienu. Ja nav lemts, tad neizdodas. Bet te paritinājās kā diegs…

F. Brīdis, kad pateicām, ka vairs negribam atgriezties, bija 2009. gads. Toreiz pārvācāmies uz Hamburgu, beidzot bijām atraduši pilsētu, kas mūs izguldina un apģērbj. Lai gan Hamburga ir liela pilsēta, tik un tā viss ir pārredzams, ieskaitot Lībeku, Ķīli un Līneburgu, kuras atrodas aptuveni 60–70 kilometru rādiusā visapkārt. Būtībā tā ir kā maza Latvija, kur jūties kā savā šūplādē. Ar to pilnīgi pietika, lai būtu sajūta, ka esam tuvāk savai dzimtenei un varam šeit palikt. Tur mēģināju iekarot vēl vienu teātrīti. Tas bija brīdis, kad jau 17 gadu (kopš 1992. gada) bijām nodzīvojuši Vācijā. 

Kāpēc virziens mainījās? Ne tikai paši paliekam vecāki, bet arī redzējām, kā aug mūsu bērni, un to, kā aiziet vecāki. (Sanas tēvs čellists Māris Villerušs aizgāja mūžībā 2014. gada rudenī. Mamma pianiste Inta Villeruša viņam sekoja šā gada 24. aprīlī.) Mums bija sajūta, ka dzīve aiziet. Tā aiziet bez mūsu vecākiem. Mēs ģimenisko saikni izprotam citādi nekā Vācijā, kur redzējām, ka bērni ar vecākiem un vecvecākiem satiekas noteiktos laikos. Tie ir konkrēti rituāli. Mēs esam vairāk pieraduši dvēseliski būt kopā. Bet mēs nebijām kopā. Tu jūti līdzi tuvajiem, bet tas pusotrs tūkstotis kilometru mūs šķir. 

Pēdējos sešus gados visu laiku domājām: kas būs tālāk? Vecākais dēls iestājās augstskolā – ļoti labi. Otrs pabeidza skolu. Bet īstenībā tu jau gaidi to laimīgo brīdi, kad kaut kur Latvijā – Rīgā "Dārziņos", Rojā, Liepājā vai Ventspilī – kāds direktors tevi uzrunās par tavu arodu. Ir taču profesionāli izglītoti mūziķi, kuri pasniedz mēteļus vai klašu atslēgas. Ir tādi, kuri ļoti labi varētu spēlēt klavieres, taču nodarbojas ar logu ielikšanu vai strādā par autobusa vadītāju. Mēs neesam novirzījušies no dzīves galvenā uzdevuma. Ne visus mūsu bijušos kursabiedrus liktenis ir samīļojis un vēlējis: strādā tālāk ar mūziku un nomierinies, nepārdod tās puķes! Atceros, tagad Austrijā dzīvojošajai pianistei Ievai Ošai, kura kopā ar savu toreizējo vīru Aldi Liepiņu bija vedēji mūsu kāzās, neraugoties uz savu pieredzi un intensīvo koncertdarbību, bija formāli, par naudu jākārto doktora grāds, lai varētu pretendēt uz darbu Grācas Mūzikas akadēmijā. Viņai izdevās. 

Gadiem ejot, arvien vairāk apjautām, ka mēs kā tāda maza čauliņa un vienība varam normāli eksistēt tikai savā zemē. Vienalga, kas tur nāk. Un joprojām sev jautāju: kā tas tā sanāca, ka mums jaunībā bija tā atļauja vai uzdevums izceļot un tas nemitīgi pagarinājās un pagarinājās, kaut arī vēlēšanās iejaukties un mainīt dzīvi mums bija jau diezgan sen.