ĒRCES
REŽISORE PAULA PĻAVNIECE
Teātris Kvadrifrons
★★★★
Lai nokļūtu Kvadrifrona jauniestudējuma Ērces norises vietā, skatītājiem tiek piedāvāts bez papildu samaksas apmeklēt Rīgas zooloģisko dārzu. Un atklājas, ka sešos vakarā lielākajai daļai dzīvnieku darbalaiks ir beidzies: viņi rātni kņuzinās savās mājvietās, žirafes nesatricināmi gremo un graciozi staipa kaklus, geladas šķiro zāles stiebrus. Vai kādai no tām varētu būt piesūkusies ērce?
Lieluzvedums Ērces ir kukaiņu opera visai ģimenei. Parasti formulējums "visai ģimenei" nozīmē to, ka izrādē ir iestrādāti vairāki uztveres līmeņi, un tieši tas vērojams arī šajā gadījumā. Bērni priecājas par Kates Krolles un Reiņa Bērziņa radīto vidi un kostīmiem, kā arī spilgtākajām aktieru izpausmēm, piemēram, Āra Matesoviča Prusaka temperamentīgajām darbībām. Pieaugušie, kādu brīdi skatīdamies pasaku, pēkšņi saprot, ka atpazīst dažādus citātus – gan Oļesjas Kozlovskas mūzikā, gan Klāva Meļļa libretā, gan Paulas Pļavnieces režijā. Un tad jau izrādes uztverē sākas azartiskas gaidas, kādus pigorus radošā komanda būs izdomājusi vēl. Gaidas attaisnojas – fināls ar parafrāzi par Zigmara Liepiņa rokoperu Lāčplēsis pieliek krāsainu punktu šai komiskajai drāmai ar mīlas sižetu.
Operas apzīmējums izrādei gan ir nosacīts, jo ir gana daudz runāta teksta (bet galu galā arī Mocarta Burvju flautā tāds ir). Katrā ziņā, ņemot vērā arī konkrēto brīvdabas izrādes specifiku, vokālā virtuozitāte nav izšķiroša, un kurš gan ir teicis, ka ūdensblaktij vai prusakam ir jādzied kā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves? Ir nodrošināts dzīvās mūzikas ansamblis, kurā muzicē arī komponiste, tāpat arī meiteņu koris Vivace, kura klātbūtne piešķir skaņdarbam zināmu apjomīgumu.
Ja pret ziedojumu iegādājaties izrādes programmiņu, tad redzams, ka tajā dominē bioloģijas un veselības mācības noskaņas – uzzinām daudz par ērcēm un to pārnēsātajām slimībām, ieteicamo rīcību, kā pasargāt sevi un kā rīkoties, ja ērce tomēr piesūkusies. Vienlaikus visi šie fakti tomēr ir tikai fons Klāva Meļļa piedāvātajam "krāšņam un romantiskam ģimenes eposam", kas būvēts uz melodrāmas principiem, vienlaikus parodējot tos. Te ir bālais mīlētājs – Reiņa Botera sērdienis Bezvārda ūdensblakts, viņa negantā, bet mīlošā audžumāte Dēle Ances Strazdas temperamentīgajā izpildījumā, jau pieminētais Āra Matesoviča ļaunais negantnieks Prusaks ar Ričarda Trešā vai Makbeta ļaundara potenciālu. Ieceļotāji – Annas Klišānes Taigas ērce un Jāņa Kroņa Suņērce – ir bez vainas, viņi šā stāsta sākumā nebūt nav nedz indīgi, nedz bīstami. Faktiski jau grīstē visu salaiž vietējie intriganti, nevis laimes zemi meklējošie imigranti.
Spēles laukums, kas ir meža klajumiņš, nav līdz galam ērts, tajā ir dažas priedes, kas daļai skatītāju aizsedz skatienu. Šajā teritorijā dažādu mošķu sijāšanās, ko koordinējis kustību režisors Rūdolfs Gediņš, brīžiem var šķist haotiska, tomēr kopumā ir strukturēta. Latvijas vietējo ērču trio Antas Aizupes, Annas Ulbertes un Klāva Meļļa izpildījumā ir visai flegmatiskas un lēnas, kamēr pārējā kompānija tekalē itin sparīgi, bet Suņērce pat met ritentiņus.
Mellis kā dramaturgs ir intelektuāls asprātis, Ērces nav izņēmums. Tomēr šķiet, ka pieaugušajiem no šī visa ieguvumu ir pat vairāk nekā bērniem.
Citos teātros
SIRĒNAS DZIESMA/AHILEJA PAPĒDIS
★★★★
REŽISORE ANTA PRIEDĪTE
LIEPĀJAS LEĻĻU TEĀTRIS
Divas grieķu mītiem veltītas izrādes, kurās četras Liepājas leļļu teātra aktrises azartiski saspēlējas ar skatītājiem. Sirēnas dziesmā ieskanas zināma ironija par feminisma diskursu, un to, rādītu brīvdabas apstākļos, var uztvert pamatā kā izklaidi. Savukārt Ahileja papēdis ar savu bērnības draudzības un vēlākā kara tematiku iedur dziļāk.
MĪLESTĪBAS VĀRDĀ
★★★
REŽISORS JĀNIS ZNOTIŅŠ
LIEPĀJAS TEĀTRIS
Izrāde – komikss. Seši jaunie aktieri pārmiesojas dažādos tēlos, taču kopumā izrāde atmet viņus atpakaļ studentu etīžu līmenī. Dramaturģe Ance Muižniece un režisors Jānis Znotiņš jau ne pirmo reizi manipulē lielākoties ar klišejām. Jauno aktieru entuziasms atbruņo, taču vai izrāde jauniešiem nozīmē maksimāli visu vienkāršot?
SUŅA SIRDS
★★★
REŽISORS DMITRIJS PETRENKO
MIHAILA ČEHOVA RĪGAS KRIEVU TEĀTRIS
Pēc atgriešanās no vasaras atvaļinājuma Čehova teātris atvadīsies no Mihaila Bulgakova darba interpretācijas Aleksandra Zapoļa dramatizējumā, kuras estētiku lielā mērā nosaka Reiņa un Kristas Dzudzillo vizuālā dramaturģija. No skatītāja pieredzes viedokļa to piedzīvot tomēr ir interesanti un ļoti atšķirīgi no līdz šim redzētajām versijām.