Ir pienācis tas skaistais laiks, kad vilcieni uz Jūrmalu ir pārpildīti un ar sevišķu intelektu apveltīti cilvēki ceļā uz Rīgu tajā iekāpj vienu pieturu pirms Majoriem, lai saglabātu sirdsmieru. Es, protams, esmu bijusi tajā klasiskajā Jūrmalā. Pa jūru ņēmās bērni, un mani sevišķi aizkustināja četri apmēram septītās klases audzēkņi, kas ar saucienu "Mums nav ko zaudēt!" ūdenī iekšā vilka četras meitenes.
Es nekad tā pa īstam nebiju bijusi tādos Jūrmalas nostūros kā Sloka un Ķemeri. Zinu tikai to stabu, ko es saucu par Slokas olimpisko lāpu (īstenībā tas ir ūdenstornis), un Ķemeri man drīzāk ir Ķemeru tīrelis – otrā skaistākā vieta pasaulē (pirmā ir Pērses ieteka Daugavā). Taču uz tīreli ar vilcienu neaizbrauksi. Labi, vienreiz arī devos velobraucienā pa Ķemeriem, bet, tā kā sēdeklis bija stipri par augstu, šo pieredzi labprāt dzēšu no savas atmiņas.
Taču tad, kad mans poļu paziņa pastāsta, ka bijis tādās Latvijas vietās, kurās neesmu bijusi es, man ir reāls kauns. Tāpēc es grasos apciemot katru nostūri dievzemītē, lai vairs nebūtu jākaunas. Nebūt bijušam Slokā un Ķemeros – tas ir kauns un negods. Nolēmu to mainīt. Galu galā, runājot nerātno puiku vārdiem, – mums nav ko zaudēt!
Pirmā romu filma Latvijā?
Svētdienas vakarā pilnīgi nejauši padzirdējām par Slokas romiem, kas šobrīd rajonā uzņem filmu. Skaidrs, ka mēs tādus gribam satikt. Uzreiz uzrakstījām un pieteicāmies ciemos jau nākamajā dienā. Makss, kurš ir režisors, operators, scenārija autors, producents un gan jau arī pavārs, skolotājs un kurpnieks, no sākuma domāja, ka mūsu vēlme viņus satikt ir kaut kāds joks. Bet par tādām lietām nejoko!
Ieradāmies Slokas stacijā, kura bija ļoti noslēpumaina – tajā bija trīs durvis ar uzrakstu "Slēgts". Tā arī neuzzinājām, kas aiz šīm durvīm būtu, ja tās būtu atvērtas. Satikām Maksu, kurš informēja, ka visa komanda ir ieradusies, vienīgi pieminēja, ka latviski džeki nerunā, tāpēc mēģināsim izlīdzēties ar krievu vai angļu valodu. Kā tad! Pēc 15 minūtēm visi runāja latviski.
Maksam šī nav pirmā filma. Filma The Call esot par draudzību, cīņu ar sevi, sportu, tātad par visu. Tajā savienoti apmēram visi iespējamie žanri, izņemot pornogrāfiju. Bet, manuprāt, pats svarīgākais ir nevis tas, cik Lielo Kristapu dabūs filma, bet gan tas, ka tā vispār tiek uzņemta.
Pirmā romu filma Latvijā tiek uzņemta bijušajā Slokas papīrfabrikā, kas savu darbību beidza apmēram pirms septiņiem gadiem, bet jau tagad tur viss ir pilnīgi sabrucis.
Ķemeru sausās takas
Rotājušās ar smaidu līdz ausīm, atvadījāmies no filmas veidotājiem un vienkārši sirsnīgiem cilvēkiem un palēnām čunčinājām uz staciju, lai brauktu tālāk uz Ķemeriem. Tur es pamazām sāku saprast, ka Toi Toi tualete pie vilcienu stacijas nav nejaušība, bet gan likumsakarība. Tas īstenībā ir lieliski, jo ar šausmām atceros tās dažas reizes, kad esmu bijusi mazo staciju tualetēs.
Izvēlāmies ārā Ķemeros un domājām, ko nu. Ne mums sarunāti džeki, ne kas. Karte vēstīja, ka apmēram divu kilometru attālumā ir Meža māja un meža takas. Ož pēc meža! Čaklākie līdz turienei var aiziet, bet slinkākie un veiksmīgākie – nejauši noķert pilsētas autobusiņu, kurš – kāda sagadīšanās! – dodas tieši tur, kur mums vajag.
Pie Meža mājas padomju laikos esot atradies restorāns Jautrais ods. It kā esot bijis diezgan smalks un ar saldo ēdienu (kabarē un šampanieti) vakarā. Vispār jauka nosaukuma izvēle, ja ņem vērā to, ka smalkiem restorāniem mēdz dot pilnīgi abstraktus nosaukumus, kas neko nenozīmē. Bet te viss skaidrs – Jautrajā odā notiek iedzeršanas un kož odi. Pie Meža mājas arī var doties iekšā mežā. Tas mežiņš ir viena no atbildēm uz jautājumu, kāpēc Latvija ir skaistākā valsts pasaulē. Kā liecina turpat redzamā informācija un bildes, šis ir slapjais mežs, kurš bieži applūst. Agrā pavasarī esot ārprātīgi skaisti, jo saziedējušas purenes. Es gan nepiekrītu – arī tagad tur bija ārprātīgi skaisti.
Visu Elīnas Kolātes un Elīnas Kursītes ceļojumu uz Jūrmalu lasiet 10. jūnija žurnālā SestDiena!