Valodas bruņinieks

Latviski Havjers runā perfekti. Nu, gandrīz perfekti. Pats saka, ka iemācīties latviešu valodu «izdzīvošanai» ir viegli, bet pareizi runāt — grūti. Pirms došanās uz Latviju valodu viņš divus gadus mācījās pašmācības ceļā. Tolaik piepelnījies, strādādams pa naktīm viesnīcā. Bijis pieejams dators, un darāmā nav bijis daudz. «Es skatījos Latvijas televīzijas ziņas, un Ilva Liepiņa man iemācīja latviešu valodu. Internetā lasīju avīzi —Diena man iemācīja rakstisko latviešu valodu. Ar sievu Agnesi konsultējos par katrām šaubām, par katru problēmu. Atceros savu pirmo frāzi — ūdens ir glāze. Un kā es mēģināju to garumzīmi: «Ūdens ir glāzēēē…» Agnese mani apsmēja, ka man tik pārspīlēti sanāca.» Havjers ir valodnieks pēc izglītības, profesijas un dvēseles. Runā desmit valodās, bet viņam nepatīk ar to lielīties, jo esot jāņem vērā, ka viņš ir valodu frīks. Pirms diviem gadiem Rīgā viņš izveidoja pats savu skolu — spāņu kultūras centru, tomēr viņš sevi uzskata par piebaldzēnu: «Darbs ir Rīgā, bet dzīve Piebalgā. Tur ir īstā Latvija. Rīga ir liela Ziemeļeiropas pilsēta.» Viņš apgalvo, ka Piebalgas apkaime ir skaistākā vieta pasaulē, ko viņš redzējis. Jā, pasaulē, ne Latvijā. Varbūt tāpēc, ka tur ir viskrasākās atšķirības no dzimtā apvidus: «Es esmu tuksneša cilvēks no dienvidiem. Piebalgā viss ir pretēji — tik daudz mežu un ūdens. Alauksts vakarā ir vienreizējs.» Vairāk pa piebaldzēnu Havjeru lasiet Sestdienā!