Agrā bērnībā Rudīte Vītola kopā ar mammu un māsām izsūtīta uz Sibīriju, kur pieredzējusi nāvi un badu.
Staigājusi, ubagodama ļepjošakas, kamēr māte un vecākās māsas necilvēcīgi smagi strādājušas. It kā likteņa pārbaudījumu vēl nebūtu gana, 18 gadu vecumā ar Rudīti notika liela nelaime: pakļūstot zem vilciena, jaunības plaukumā viņa zaudējusi teju pusi no ķermeņa – abas kājas. Taču viņa nav nelaimes čupiņa, necieš vārdu "invalīde", atrodas nemitīgā kustībā un visu laiku joko. "Nu, un kas! Man nav kāju! Ber viss pārējais jau man ir vietā. Piedzimu kā vesels cilvēks, un domāšana man ir kā veselam cilvēkam."
Dzīves gudrība un samierināšanās ar likteni nav nākusi tūlīt pēc traģēdijas: savulaik Rudīte gan pārmēru smēķējusi, gan centusies meklēt aizmiršanos stipros dzērienos. Nākusi virsū depresija, prātojusi par pašnāvību. Šīm domām vairs nav atlicis laika, kad pieteicies vispirms viens, bet vēlāk otrs bērns. Pavisam Rudīte uzaudzinājusi trīs, bet tagad ir arī vecmāmiņa mazbērniem un mazmazdēliņam. Kā viņai tas izdevies? Visu šīs apbrīnojamās sievietes dzīvesstāstu lasi Sestdienā!