Pirmo koka arhitektūras gada balvu saņēmusī viensēta apvieno latviskās tradīcijas un mūsdienīgus risinājumus
Mēs te jūtamies kā pasakā. Pa darbnīcas logiem ir tik skaists skats, ka dažkārt nevaru pagleznot, visu laiku jāskatās apkārt, — Dienai aizrautīgi stāsta Latvijas pirmajā koka arhitektūras konkursā Lielo balvu ieguvušās viensētas Lielpūces (iepriekš Pūcītes) saimniece gleznotāja Ilze Raudiņa-Grīnvalde. Lai arī runāšana neesot viņas stihija, par savas ģimenes jaundibinātajām mājām Ilze, šķiet, gatava stāstīt stundām, tik daudz prieka tās sagādā.
Lielpūces pāris gadu garumā tapušas Gaujas nacionālā parka teritorijā uz senas viensētas pamatiem, saglabājot telpisko kompozīciju. Ilze roku rokā ar arhitekti Andru Šulcu pārdomājušas ik sīkumu, lai viss saskanētu ar apkārtējo dabas ainavu un maksimāli kalpotu iemītnieku ērtībām un mieram.
Viensēta Lielpūces Krimuldas pagastā
- Autores: Andra Šulca, Liene Griezīte
- Projektēšana un būvniecība: 2005—2007
- Būvdarbu vadītājs: Ventis Putniņš
- Ēkas: dzīvojamā ēka, saimniecības ēka, darbnīca, pirts un garāža
- Telpu kopplatība: 543,5 m2
- Konstrukcijas: koka karkass un mūris, siltināts ar ekovati
- Apdare: kaļķa apmetums, fasādes ķieģeļi, koks, lineļļas krāsas, akmens flīzes u.c.
- Apkure: zemes siltumsūknis
- Attīrīšana: bioloģiskās iekārtas
- 2007.gada arhitektūras skatē atzīta par labāko savrupmāju
- Lielā balva koka arhitektūras konkursā 2006—2007
Grieza kreklus
Šīs mājas projektēšana, būvniecība un iekārtošana ritējusi privātai mītnei ideālā procesā — arhitekte un saimniece izvēlējušās pēdējo sīkumu, apsvērušas ik detaļu. Īstās krāsas meklējušas, griežot gabalos un kombinējot namatēva vecos kreklus. "Māja ir vienkārša un ļoti ērta," I.Raudiņa-Grīnvalde neslēpj gandarījumu, "pa nelielo logu virs virtuves izlietnes labi var redzēt, kas iebrauc pa vārtiem. Pēc manas vēlmes guļamistabā ievietota vanna, kurā zvilnot pa plašo logu var vērot saulrietu." Ilzei svarīgi, lai pa mājām var pārvietoties nesteidzīgi, katrā vietā apsēžoties un izbaudot mieru un komfortu.
A.Šulca uzsver, ka mājas veidotas kopā ar kolēģi un padomdevēju Lieni Griezīti. Īstenota saimnieces vēlme, lai ēkas dabiski iekļautos Vidzemes ainavā, kā "pelēkie šķūnīši Latvijas laukos". No saimniekiem nāk romantiskās detaļas, Andra kā arhitekte esot lakoniskāka izteiksmes līdzekļos. "Privātmājas veidošanā garīga un emocionāla saikne starp klientu un arhitektu ir ļoti svarīga," teic A.Šulca, citējot Lielpūču saimnieku teikto — ģimenes arhitektam jāvar uzticēties tāpat kā ģimenes ārstam. "Arhitekta uzdevums ir klienta mājas izpratni pēc iespējas profesionālāk realizēt," domā jaunā arhitekte, "privātmājas bieži būvē tikai vienu reizi dzīvē, savā ziņā tās kļūst par klienta bērnības sapņu piepildījumu un labi, ja cilvēkam piemīt mēra un gaumes izjūta."
Atrada meita
"Esmu lauku cilvēks," Ilze skaidro, kāpēc plašajā dzīvoklī Rīgas centrā jutusies "kā no kontakta atvienota". Ilzes dzimtās vietas Līgatnes tuvumā divus gadus nesekmīgi meklēta brīvdienu māja, bet, kad pieteicās meita, īstais īpašums internetā atradies uzreiz. Tad arī nolēmuši uz pasakaino vietu pārcelties pavisam. "Tajā brīdī sabijos, draugi brīdināja, ka netiksim galā ar sadzīvi, veikali un ārsti tālu… Tik tālu nemaz nav! Tad iniciatīvu pārņēma vīrs, mudinot mani veidot jaunās mājas. Es arī aizrāvos, un tā tas viss tapa," atminas saimniece. Tagad draugi brauc ciemos, jo gan darbnīcā, kuru uzcēla pirmo un izmantoja par mītni līdz dzīvojamās mājas pabeigšanai, gan saimniecības ēkā ir daudz vietas viesiem. Īpašums iegādāts ar veco māju, kurā agrāk bijis gan bērnudārzs, gan kolhoza administrācija, gan dzīvokļi. Gribējuši to atjaunot, taču tā bijusi pārāk sliktā stāvoklī.
Senatnes garšu te ienes vecās koka detaļas — sijas, apšuvuma dēlīši, vecas mēbeles, atjautīgi, no abrām veidoti sēdekļi, vecas ābeles ar putnubūriem, pīts zvans, kas kalpo par virtuves lampu. Par to, ka atrasta īstā vieta dzimtas mājām, Ilzi pārliecināja kaķis, kas pieklīdis ģimenei vēl darbnīcā. "Pūka izrādījās runcis, maigs un draudzīgs, mans sapņu kaķis," atzīstas namamāte.
Patiesi ekskluzīvi
"Lielpūcēm piemīt patiesa mūsdienu ekskluzivitāte," domā A.Šulca, kas arhitektūru mācījusies gan Rīgas Tehniskajā universitātē, gan augstskolās Nīderlandē, Dānijā un Zviedrijā. "Tā ir telpas un apkārtnes plašums, dzīvesveids tiešā saskarē ar dabu — bērnu rotaļas pļavā, nevis plastmasas pilsētiņā, peldēšanās dīķī, nevis hlorētā baseinā." Jaunā arhitekte uzskata, ka koks ir loģisks celtniecības materiāls Latvijai, "tam, kā visiem dabiskiem materiāliem, piemīt īpašība skaisti novecot". "Koka mājas mūsdienu arhitektūrā noteikti nav pseido retro guļbūves. Latvijas arhitektiem, arī man, daudz jāmācās, lai sasniegtu tādu konstruktīvo un estētisko kvalitāti kā Šveices vai skandināvu modernajās koka ēkās," teic speciāliste.
Mājas apkārtne vēl top, stāsta I.Raudiņa-Grīnvalde. "Blakus stādīsim birzi, tur būs dabiskā pļava ar lauku puķēm. Apkārt staigā daudz dzīvnieku — stirnas, lapsas, zaķi, uz laukiem pulcējas irbes, vārnas, krauķi, kovārņi, strazdi, pat kaijas, dzērvju un zosu kāši virs galvas. Meža ciemiņi atlido uz vilkābeļu augļiem. Stādīsim aroniju dzīvžogu, rudenī tas būs krāsains, un putnu būs vēl vairāk."
Īpašs "kultūrslānis" saglabājies dīķī — agrāk tur mesti atkritumi, grunts pilna ar stikliem. "Salasīt nevar. Liksim dibenā aizsargslāni, kas neļaus ūdenim aizplūst, turēs to tīru un pasargās no stikliem," stāsta saimniece.