11. septembris un kara pret terorismu tālejošās sekas

Atsevišķi jāpiemin, ka traģēdijas gadskārtas priekšvakarā kārtējo reizi ir aktualizējies jautājums, kamdēļ joprojām nav pilnīga priekšstata par to, kas īsti notika šajā dienā un kā kļuva iespējams vēsturē vērienīgākais teroristiskais uzbrukums nevis vienkārši pasaules vadošajai, bet tobrīd dominējošajai lielvalstij. Izmeklēšanas oficiālajā versijā ir palicis daudz neatbildētu jautājumu, daļa informācijas joprojām ir noslepenota, bet Gvantanamo cietumā vēl kopš 2003. gada atrodas grupa cilvēku, kas ir apsūdzēti līdzdalībā šo teroraktu organizēšanā, taču tiesas priekšā joprojām nav stājušies. Visi kopā šie fakti ir ļāvuši kuplā skaitā saplaukt sazvērestību teorijām.

Par galveno 11. septembra teroraktu rezultātu tikmēr kļuva ASV izsludinātais karš pret terorismu, kas izpaudās gan kā drošības dienestu iespējas kontrolēt sabiedrību paplašināšana, gan kā militāras intervences pirmkārt jau Afganistānā un Irākā. Pirms divdesmit gadiem pat netika slēpts tas, ko šodien tiek mēģināts noliegt, – ka kara pret terorismu citi mērķi, līdztekus apdraudējumu novēršanai, ir kontroles iegūšana pār stratēģiski nozīmīgām reģiona valstīm, kā arī tā saucamais demokrātijas eksports.

Par rezultātiem savukārt uzskatāmi liecina fakts, ka Afganistānas islāmistu kustība Taliban, kuras atrašanās pie varas pirms divdesmit gadiem kļuva par pamatojumu iebrukumam šajā valstī, šā gada 11. septembrī oficiāli prezentēs Afganistānas jaunās, jau savas valdības sastāvu. Savukārt pats Afganistānas karš ASV un Rietumiem kopumā ir kļuvis par ja ne militāru, tad ģeopolitisku katastrofu, neraugoties uz mēģinājumiem attaisnot pēdējos notikumus un izlikties, ka aiziešana no Afganistānas ir notikusi atbilstīgi plānam.

Tāpat, ja atskatās uz divdesmit kara pret terorismu gadiem kopumā, tad aina ir gluži vai apokaliptiska. Radikālo islāmistu idejas un terorisms nekad nav sasniedzis tādus mērogus kā šī kara laikā. Ja ārvalstu intervences noved pie līdz diviem miljoniem civiliedzīvotāju bojāejas, tad arī pretestība ir neizbēgama, pie kam ASV ir tālu, kamdēļ atriebes akti parasti tiek rīkoti Eiropā. ASV un attiecīgi arī Rietumu ģeopolitiskā ietekme reģionā tikmēr ir kļuvusi mazāka nekā pirms 2001. gada, bet par demokrātijas parādīšanos šajā pasaules daļā vispār nav vērts pat runāt.

Rezultātā, pat ja tiks sniegtas pārliecinošas atbildes uz jautājumu, kā kļuva iespējami 11. septembra terorakti ASV, tas nemainīs faktu, ka reakcija uz šiem notikumiem ir viens no tiem iemesliem, kuru dēļ pasaule kopumā ir kļuvusi ievērojami nestabilāka. Tiesa, arī pateikt, kādai vajadzēja būt nosacīti pareizajai reakcijai, neviens nevar, un vēsturei arī nekas nav zināms par principu "kā būtu, ja būtu".