Ja šie apgalvojumi atbilst patiesībai (bet, tā kā tie ir publicēti nopietnos biznesa izdevumos, šaubām nav daudz vietas), atliek vienīgi minēt, cik šampanieša korķu tika izšauts Eiropas un Krievijas enerģētikas kompāniju biroju griestos. Praksē ASV piedāvājums ir līdzvērtīgs zaudējuma atzīšanai tā dēvētajā gāzes karā.
Pēdējais rit vēl kopš šī gadsimta pirmās desmitgades, kad kā ekonomisku, tā ģeopolitisku iemeslu dēļ ASV sāka centienus kontrolēt un ierobežot Krievijas gāzes piegādes Eiropai. Ekonomiskais iemesls bija ASV vēlme pārdot eiropiešiem iespējami vairāk savas, lai arī jūtami dārgākās sašķidrinātās (galvenokārt slānekļa) gāzes, pie viena piebremzējot konkurentu rūpniecību, bet ģeopolitiskais – vēlme samazināt galvenokārt Vācijas un Krievijas politisko saikni, kas lielā mērā ir balstīta uz sadarbību enerģētikas jomā.
Kopumā, jo ilgāk ritēja gāzes kari, jo vairāk kļuva skaidrs, ka svaru kausi sliecas par labu Krievijas un Vācijas aliansei. Ticamu punktu pretimstāvēšanai savukārt pielika "ģenerālis Sals" – fakts, ka pēc vairākām siltām ziemām arī Eiropā iestājās auksta ziema. Un ASV Baidens, kurš stāšanos amatā atzīmēja ar ASV enerģētikas kompāniju, ieskaitot slānekļa gāzes ieguves kompānijas, darbības ierobežošanu.
"Ģenerālis Sals" parādīja, ka tā atnākšanas gadījumā eiropiešu vienīgā cerība ir Gazprom un ilgtermiņa līgumi, jo visa jau tāpat deficītā sašķidrinātā gāze steigšus aizplūda uz daudz ienesīgākajiem Āzijas tirgiem. Savukārt Baidena pirmie rīkojumi – ka tā būs arī turpmāk, jo demokrātu zaļā politika neparedz slānekļa gāzes bumu, un tās ieguve tikai ies mazumā. Savu artavu piemeta vēl Gazprom, investīciju pārskatā iekļaujot tēzi, ka projekts Ziemeļu straume 2 varētu arī netikt īstenots "politisku iemeslu dēļ".
Pateicoties šādam fonam, Vācijas un tās Eiropas sabiedroto varbūtējā atteikšanās no Ziemeļu straumes 2 līdzinās jau politiskai un ekonomiskai pašnāvībai, un ir skaidrs, ka gāzesvada būvniecība tiks pabeigta. Tāpat ASV sankcijas vai proamerikānisko Eiropas institūciju aktivitātes nespēs novērst piegāžu sākšanu, un, ja raugās pēc būtības, tad ASV gāzes karu ir zaudējušas. Arī prasība saglabāt Ukrainas maršrutu neko nemaina – Gazprom stratēģijās tas tāpat ir iekļauts rezerves maršruta kvalitātē.
Tajā pašā laikā atzīt zaudējumu Vašingtona, protams, negrasās un cenšas "saglabāt seju", izvirzot prasības, par kurām gan ir skaidrs, ka tās atbilst kā Berlīnes, tā Maskavas interesēm. Nav arī šaubu, ka šo prasību pieņemšana tiks pasludināta par ievērojamu Džo Baidena administrācijas panākumu, lai arī patiesībā būs ne vairāk kā godpilna kapitulācija.