Identitātes krīzes dēļ Vienotības lielākā cerība, lai ko tās atšķirīgie politiķi neteiktu, ir, ka vēlētājs savu izvēli izdarīs pavirši, bez īpaši skrupulozas analīzes un nepieslēdzot kritisko domāšanu. Te gan būtu jāpiebilst, ka mērenās nepatikšanās būtu ikviena partija, kuras vēlētājs (kur tad nu vēlētājs – jo vairāk, ja pašu ierindas biedri) iedarbinātu šo arsenālu.
To Vienotības nišu, kura esot godīgāka par citiem un, ja arī veido politiku kādu biznesa grupējumu interesēs, tad tikai tādēļ, lai pārdalītu ietekmi par labu "labajiem", ir aizņēmusi Strīķes un Juraša Jaunā konservatīvā partija (lai gan te atkal jājautā, kas viņos konservatīvs, izņemot divas vienības: vienu vārdu nosaukumā un Jāni Bordānu?). To Vienotības nišu, kura var kritizēt "slikto, stagnātisko, Lemberga ietekmē esošo" ZZS un tās valdību, ir aizņēmusi Latvijas attīstība un Par. Galu galā Vienotība valdībā ir pārstāvēta ar pieciem ministriem, par vienu krēslu vairāk pie valdības galda ir tikai premjera partijai ZZS.
Atliek televīzijas šovi, glancēti žurnāli un individuālas kampaņas ministru kompetenču ietvaros.
Ekonomikas ministra Ašeradena aizdomīgā cīņa ar OIK, pirmkārt, sevī slēpj daudzus riskus, ņemot vērā Vienotības pašas vēsturisko lomu šīs negodīgās sistēmas uzturēšanā, turklāt šo kampaņu publiski regulāri virza arī premjers Kučinskis, kuram šajā priekšvēlēšanu tēmā ir pamats justies pat omulīgāk nekā Ašeradenam. Lokālu kampaņu ap bērnu adoptēšanu uz ārzemēm bija sacēlis labklājības ministrs Reirs, bet, cik tā ir dzīvotspējīga sabiedrībā valdošā noskaņojuma un sociālo problēmu dēļ, par to jāšaubās.
Vēl jau ir izglītības ministra Šadurska tiešām līdz uzvarošam galam novestā kampaņa par mazākumtautību skolu pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Šī tēma kā izcili konfrontējoša, bet arī kā latviešiem principiāla ir droša kārts priekšvēlēšanu kampaņā. Lai gan, šauri politiski uz to palūkojoties, tiešām gribētos dzirdēt Vienotības aprēķinus par tālejošām sekām, kuras šī uzvarētā kauja var nest. Konkrēti, krievisko partiju un elektorāta sašķelšanu mērenajos un radikālajos.
Pat Vienotības izvēle par labu Kariņam kā premjera kandidātam ir tik plakana, ka tai cauri var redzēt. Kurš mums te pēdējos gados ir tāds pietiekami tālu no saimnieciskiem lēmumiem, politiskām kļūdām, naudas plūsmām stāvējis, lai priekšvēlēšanu laikā nekādi skeleti nesāktu grabēt? Protams, tie, kuri atsēžas Briselē, un Kariņš kā partijai lojālākais no tiem. Tāpēc vēlreiz: ne jau nosaukumam ir jābūt jaunam. Jaunai ir jābūt politikai, jaunai ir jābūt politiskajai domāšanai, politiskajai kultūrai, ja vēlaties.
mg
vispār
skats no malas