Nemaz tik bieži futbolam Dienas pirmā lapa nav tikusi atvēlēta. No 2003. gada 19. novembra, kad Latvija divu spēļu kopsummā uzvarēja pasaules čempionāta trešās vietas ieguvēju Turciju un iekļuva finālturnīrā, iestājās gandrīz gadu ilgs "izņēmuma stāvoklis".
2003. gada 19. novembrī vai nu nelielas pareģa spējas, vai liela dūša bija Dienas futbola apskatniekam Arturam Vaideram, kad viņš pirms izšķirošās spēles ziņojumā no Stambulas izrotāja avīzes pirmo lapu ar virsrakstu "Karmīnsarkanie velni" nebaidās no Inonu elles. "Visi uz Stambulu atlidojušie un arī mājās palikušie ļoti cer, ka piepildīsies izlases ekipējuma menedžera Leonarda Andžāna pirms pāris nedēļām redzētais sapnis, ka otrā spēle beigsies ar rezultātu 0:0." Liela dūša bija arī Latvijas izlases galvenajam trenerim Aleksandram Starkovam, kurš Stambulā daudzajiem žurnālistiem paskaidroja: "Atšķirībā no Latvijas izlases turkiem zaudējumu neviens nepiedos, un tā ir neliela mūsu priekšrocība. Mēs jau tā esam ļoti daudz sasnieguši un pacēluši Latvijas futbolu jaunā līmenī. Taču, ja jau tik tālu esam tikuši, nedomājam apstāties."
Paši turki, atgriezušies mājās, turpināja Rīgā iesākto dziesmu un zaudējuma cēloņus meklēja nevis sevī, bet citos, vēstīja Vaiders. "Tie esot bijuši šādi: Skonto stadionā, ieriebjot turkiem, neesot bijusi ieslēgta zāliena apsilde (tādas tur nemaz nav!), laukums pirms spēles esot laistīts, un tiesnesis Žils Vesjērs tikai turkiem esot licis nomainīt buču korķus, kaut arī latviešiem esot bijuši tādi paši. Šīs trīs "dziesmas rindas" masu saziņas līdzekļos tiek maltas nepārtraukti. Zaudējums Rīgā šeit ir līdzīgs šokam, taču visi uzskata, ka Turcijai joprojām ir labas izredzes iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Atšķirībā no Rīgas ledainā laukuma uz Inonu stadiona zāliena mājiniekiem būs vieglāk parādīt savu tehnikas arsenālu."
Tajā pašā Dienā Vaiders lielajam notikumam bija veltījis vēl vienu rakstu – Tālāk no mūsu vārtiem!–, kurā atklāja, ka Latvijas izlase Stambulā negatavojas ieslēgties savā laukuma pusē. "Kad pār Besiktas klubam piederošo Inonu stadionu jau bija nolaidies ramadāna vakars un tam līdzi lidoja musulmaņu lūgšanu dziesma, treniņu sāka Latvijas izlase. Kaut arī daļa turku līdzjutēju pēc zaudējuma Rīgā ir atsaluši pret izlasi, uzsverot, ka šiem vīriem vairāk rūp nauda nekā valsts gods, vairākums joprojām fanātiski tic uzvarai. Neveiksmes gadījumā spēlētājiem kādu laiku būs labāk nolīst kādā vīna pagrabā un uz ielas nerādīties."
Nākamajā Dienā, 20. novembrī, Arturam Vaideram nebija laika pētīt Stambulas vīna pagrabus, vai tajos neslēpjas kāds Turcijas spēlētājs, jo bija jāpiedalās futbola brīnuma atspoguļošanā. Latvija ielaužas Eiropas elitē – šī bija tā rīta pati svarīgākā Dienas ziņa. Tolaik vēl sporta ziņās vietā un nevietā netika lietots jēdziens "pārrakstīt vēsturi", Vaiders rakstīja skaidri un gaiši: Latvijas vārds nu ir ierakstīts Eiropas futbola vēsturē. "Nevaru noticēt un nezinu, kā izturēties," Vaideram atzinās Starkovs: "Puišiem jokojot teicu, ka viņi laikam grib mani atbrīvot no darba, jo sasniegumu latiņu pacēluši tik augstu, ka šādu panākumu būs grūti atkārtot." Nākamajā, 21. novembra, Dienā līdzīgas izjūtas Vaideram atklāja Mihails Zemļinskis: "Man joprojām šķiet, ka tas ir sapnis – pamodīšos, un viss būs kā agrāk."
Fanu pulks Latvijas izlasi Rīgas lidostā sagaidīja piecos no rīta. "Paaudžu sapnis bija kļuvis par īstenību," lielāko sporta sasniegumu atjaunotās Latvijas vēsturē rezumēja Vaiders, garšvielām vēl piemezdams citātu no Turcijas laikrakstiem: "Turcijas futbola drūmākā diena" un "11 mirušo, 70 miljoni ievainoto. Medicīniskā palīdzība būs nepieciešama visiem Turcijas iedzīvotājiem. Uz Portugāli mēs brauksim tikai kā tūristi." Savukārt latvieši 2003. gada nogalē pārliecinājās, ka vismaz populārākajā sporta veidā brīnumi notiek.