Liela daļa šo tēmu, protams, sakāpinātu reakciju izpelnās tāpēc, ka Latvijas 20. gadsimta (un ne tikai) vēsture ir tāda, kāda ir. Lakoniski formulējot, mūsu vēsture ir smaga. Patlaban tēma, kas sabiedrībā tiek uztverta saasināti, ir Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa aktualizētā pilsonības piešķiršana nepilsoņu bērniem. Iepriekš šāda tēma bija bēgļu uzņemšana, par ko diskutējot pat līdzsvaroti, cienījami cilvēki nolaidās līdz tik zemam līmenim, ka radīja iespaidu – vispirms izsakās, tad domā.
Tādu tēmu, kas tiek apspriestas emocionāli, vidū ir arī attieksme pret latviešu valodu. 5. septembra Dienā bija publicēts Analītiskās žurnālistikas darbnīcas 6K autora Imanta Vīksnes raksts Investori prasa divvalodību, kas bija veltīts centieniem sekmēt plašāku angļu valodas lietošanu Latvijā. Raksts izraisīja diskusiju. Ironiju par raksta toni sociālajā medijā Facebook.com pauda TechChill pārstāve Līva Pērkone, saņemot gan arī norādi, ko pauda IT jomas pazinējs Pēteris Krišjānis: "Saziņa valsts valodā arī ārzemju uzņēmējiem un strādājošajiem ir norma Eiropā."
Uz šīs diskusijas fona prātā nāk divi nesen dzirdēti redzējumi. Viens no tiem – pieredzējis jurists, stāstot, kā mainās juridiskā joma, uzsvēra, ka, ņemot vērā Ķīnas ekonomiskās ambīcijas starptautiskā mērogā, Eiropā juristiem noderīgākas par latīņu valodas zināšanām drīzumā var būt ķīniešu valodas zināšanas. Otrs – uzņēmēju vidē izskanēja pieļāvums, ka Brexit rezultātā, Lielbritānijai aizejot no Eiropas Savienības, angļu valodas loma starptautiskajā saziņā var mazināties, protams, ne rīt, ne parīt, bet nākotnē. Kopējais secinājums – valodu loma pasaulē ir mainīga un jābūt gataviem pārmaiņām pielāgoties.
Dažādu biznesa nozaru pieredze rāda – uzņēmēji allaž pratuši un prot pielāgoties. Jāatceras kaut vai 20. gadsimta 90. gadi, kad daudzi uzņēmumu veidotāji, uzspodrinājuši skolas gados apgūtās kādas rietumvalsts valodas zināšanas, devās meklēt eksporta tirgus, liekot pamatus šolaiku Latvijas tautsaimniecības attīstībai.
Cits jautājums, vai valsts politikai jābūt vērstai uz pielāgošanos apstākļiem vai arī uz pašas valsts izvēlētu nostāju. Svarīgākais laikam gan ir tas, lai valsts politiku veidotu nevis pamatojoties uz sakāpinātām emocijām, bet gan uz pragmatiskiem argumentiem, apsverot visus "par" un "pret", katrā investorā nesaskatot draudus, bet arī nedomājot, ka likumi jāpielāgo jebkuram ārzemniekam, neizvērtējot viņa intereses