Aizsardzības ultimāts Eiropai?

Vēstule saturēja virkni pretenziju, tomēr galvenais šajā gadījumā ir fakts, ka šāda līmeņa ASV amatpersona oficiāli darīja zināmu Savienoto Valstu galvenajiem sabiedrotajiem, ka pašdarbība no viņu puses netiks pieciesta. Ieroču un bruņojuma, kā arī militāro tehnoloģiju izstrāde ir ASV prerogatīva, un sabiedrotajiem par to ir jāmaksā ASV, nevis jātērē līdzekļi pašu mājās.

Oficiālā reakcija uz šo vēstuli bija ļoti vārga, tostarp arī tāpēc, ka ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas amatpersonas pēdējā laikā ir pasākušas sūtīt draudu vēstules eiropiešiem, kuriem, šķiet, jau ir apnicis uz tām reaģēt. Lorda  ir Trampa cilvēks ASV Aizsardzības departamentā jeb ministrijā, atbild par militāri rūpnieciskā kompleksa ekonomisko attīstību un arī pati nāk no šī kompleksa – ir bijusī Textron Systems vadītāja.

Neoficiāli vēstule tika apspriesta visai plaši, jo tā dēvētā Eiropas armija abām de facto palikušajām Eiropas lielvalstīm Vācijai un Francijai lielā mērā asociējas ar iespēju tām atgriezties globālajā ģeopolitikā vairāk vai mazāk neatkarīgu spēlētāju statusā. Savi, ne no viena neatkarīgi bruņotie spēki ir jebkuras lielvaras neatņemams atribūts, jo bez savas armijas nekāda ģeopolitiskā neatkarība un savas lielās spēles vienkārši nav iespējamas.

Militārajā ziņā Eiropa ir gandrīz pilnībā atkarīga no ASV, kas ļoti būtiski ierobežo Parīzes un Berlīnes alianses patstāvību. Abas kontinentālās Eiropas galvaspilsētas šī situācija pašsaprotami neapmierina, tāpēc tiek mēģināts pakāpeniski, ļoti piesardzīgi, soli pa solim nosvērt svaru kausus par labu sev. Runas arī sāk pārtapt par darbiem, un ir skaidrs – ja pirmie soļi izrādīsies veiksmīgi, process kļūs aizvien vērienīgāks.

Kas nav mazsvarīgi, šo tendenci nekādā gadījumā nedrīkst novērtēt par zemu. Tā nav tikai reakcija uz Trampa vēlmi pārskatīt NATO finanšu mehānismus eiropiešiem neizdevīgākā – nekā esošais – virzienā. Tā ir ideja, kas caurvij daudzu Eiropas stratēģu darbus, radusies nepavisam ne vakar un ir populāra Eiropas elites vidū, lai gan līdz šim par to bija pieņemts skaļi nerunāt.

Attiecīgi arī ir skaidrs, ka nedz Trampa vēlmes, nedz viņa administrācijas amatpersonu vēstules stāvokli īpaši nemainīs, un rodas jautājums, kas notiks tālāk. Ticamāk, protams, šķiet, ka tiks atrasti kādi kompromisi un vismaz formāli visi iesaistītie paliks draugi, lai gan teorētiski pastāv pat apvienotās Eiropas militārās sašķelšanās iespēja starp Eiropas armijas un ASV vadītās NATO piekritējiem. Nekāda racionāla grauda šādā varbūtībā nav, taču, kad runa ir par miljardiem un ambīcijām, racionāli apsvērumi bieži nespēlē galveno lomu. Cits jautājums – vai un kam tas ir izdevīgi?