Īstais laiks, tāpēc ka pasaules kapitāla tirgus sasniedzis savu vēsturiski augstāko punktu, kas izpaužas ne tikai biržas indeksu rekordos, bet arī investoru gatavībā pirkt, turklāt sevišķi daudz nešķirojot to, cik uzņēmuma kapitāla daļu cena atbilst šo kompāniju finansiālajiem rādītājiem. Vienlaikus šaubas rada bankas akciju pārdošanas modelis, izvēloties kaut kādus konkrētus investorus, nevis akcijas pārdodot ar publiska vērtspapīru tirgus starpniecību. Akciju izsoles biržā rada investoru sacensību, tādējādi palielinot iespēju vērtspapīrus pārdot par augstāku cenu, turklāt neviens nevar pārmest, ka cena pārāk daudz nokaulēta uz leju, kā tas ir, izvēloties kādu konkrētu pircēju vai pircēju grupu.
Lai arī liela daļa Latvijas iedzīvotāju to nejūt, pašreizējo situāciju pasaules fondu tirgos var raksturot kā atgriešanos vēl treknākos gados, nekā tika piedzīvots pagājušajā desmitgadē. Tas nozīmē, ka iespēja pārdot valsts īpašumu, lai par to saņemtu iespējami augstāku cenu, no pasaules finanšu tirgu skatpunkta šobrīd varētu būt labvēlīgāka nekā, piemēram, 2006. vai 2007. gadā, pat neraugoties uz to, ka atsevišķi mūsu kaimiņi ir stipri vien neprognozējami un dažnedažādus kāzusus ir spējīgi sarūpēt vai ik brīdi. Jāpiebilst, ka labvēlīga situācija fondu tirgū var nesaglabāties sevišķi ilgi, jo, kā zināms, ekonomika un vēl jo vairāk finanšu tirgi ir cikliski un ir jāņem vērā, ka piecus ar pusi gadus ilgstošā izaugsme Volstrītā, kas atspoguļojas investoru dāsnumā arī šaipus Atlantijas okeānam, var beigties jebkurā brīdī.
Ņemot vērā, ka pašreizējā valdības koalīcija tiek uzskatīta arī par finanšu profesionāļiem, kuriem neapšaubāmi labi vajadzētu izprast, ka pasaules lielo centrālo banku centieni stimulēt ekonomisko izaugsmi ar triljonu dolāru vai eiro ekvivalentu finanšu injekcijām kāpinās investoru gatavību palielināt ieguldījumu apjomus, nav saprotams, kāpēc notikusi ilgstoša vilcināšanās ar valsts uzņēmumu privatizācijas gatavošanu. Normālos apstākļos ieguvējs būtu ne tikai valsts budžets, bet arī vietējie pensiju fondi, kas, neraugoties uz nesen likumdošanā atvēlētām plašākām ieguldījumu iespējām, saskaras ar grūtībām izvietot līdzekļus potenciāli daudzsološos investīciju objektos. Turklāt ar biržas starpniecību pie papildu peļņas iespējām tiktu arī vietējie ieguldītāji, kas nevēlas naudu bankās vai krājobligācijās turēt ar procentu desmitdaļu vērtu ienesīgumu.
Tas, ka investori ir dāsni, sevišķi labi redzams arī finansiālajās problēmās nonākušajā eirozonas perifērijā, kas pēdējos pāris gados investīciju atdeves ziņā kļuvusi par savdabīgu finanšu eldorado. Skeptiķi, protams, iebildīs, ka, pārdodot akcijas biržā ar ofšoru starpniecību, bankā varētu ieplūst šaubīgs kapitāls. Tomēr neviens jau neliedz potenciālos biržas izsoļu pretendentus vētīt tikpat rūpīgi, kā attiecībā uz potenciālajiem pircējiem darīts līdz šim, un bankas akciju kapitālu tirgū pārdot pa daļām, lai maksimāli izvairītos no iespējas, ka to kontrolpaketi nopērk kāds, kas mūsu valstij nav vēlams.