Kaut gan vēl pirms nepilna pusgada pasauli satrauca radikālās islāma organizācijas Islāma valsts aktivitātes Sīrijā un tās kaimiņvalstī Irākā, kurā atrodas piektās lielākās melnā zelta rezerves, kas vainagojies ar tobrīd samērā strauju naftas cenas palielinājumu, pašreizējā tirgus imunitāte pret šādiem satricinājumiem ir visai apskaužama. Vēl vairāk - kopš pēdējo lokālo maksimumu sasniegšanas vasaras vidū, patlaban naftas cena ir sarukusi gandrīz par 45%, pēdējās dienās nokrītoties zem 65 dolāru atzīmes par barelu. Turklāt šobrīd izskatās, ka kritums sevi vēl ne tuvu nav izsmēlis, atsevišķiem tirgus speciālistiem jau izsakot prognozes par cenas samazinājumu līdz 40 dolāriem barelā.
Šāds kritums sākotnēji varētu šķist visai dīvains, ja ņemam vērā kaut vai faktu, ka līdz šim Krievijas ražošanas apjomi spēja nodrošināt pat vairāk nekā 10% globālā ikdienas naftas patēriņa, turklāt šīs valsts eksporta apjomi samazinās, bet ģeopolitiskā spriedze varētu likt aizdomāties par piegāžu drošumu, kam teorētiski cenu vajadzētu palielināt. Šobrīd gan aizvien vairāk izskatās, ka atsevišķu valstu vai politisko notikumu diktētas naftas cenas ir kļuvušas par pagātni, jo patlaban piegādātāju ir daudz, uz to darbības fona potenciālais naftas patēriņa pieaugums ir mazs. Šajā ziņā sevišķas uzmanības vērts ir slānekļa naftas ieguves bums ASV, kas šo valsti no iespaidīga naftas importētāja, visticamāk, jau tuvāko gadu laikā padarīs par eksportētāju.
Likumsakarīgi, ka šāda liela patērētāja izkrišana no importa aprites veicina cenas samazinājumu, turklāt potenciālo naftas ieguves pārpalikumu īsti nav kur pārvirzīt. Šajā ziņā palīgs nav arī iepriekš strauji augošā Ķīna, kur ikgadējs divciparu procentu vērts ekonomiskais pieaugums bija kļuvis par normu, taču arī šajā valstī tautsaimniecības izaugsme ir ievērojami piebremzējusies. Papildus tam iespaidīgais piesārņojuma pieaugums, ko pasaules otrā lielākā ekonomika piedzīvojusi iepriekšējo gadu laikā, arī šai valstij aktīvāk licis ķerties pie ekoloģisko problēmu risināšanas un energoefektivitātes.
Vienlaikus Ķīna strādā pie vērienīgiem atomelektroenerģijas projektiem, kas arī ir iedīglis pieprasījuma samazinājumam pēc fosilā kurināmā. Valdot šādam fonam, augošas konkurences apstākļos naftas eksportētāji cīnās par tirgu, un uzvarētāji, protams, būs tie, kuriem ir dziļākas kabatas. Tāpēc arī naftas eksportētāju valstu savienība OPEC īpaši nesteidzas ar ieguves kvotu samazināšanu, cerot uz papildu tirgus daļām, ko zaudētu vājākie spēlētāji, un viens no tādiem varētu būt Krievija.
Šādos apstākļos Latvija gan zaudē, gan ievērojami iegūst. Ir skaidrs, ka tālāks naftas cenu samazinājums liks rubļa vērtībai samazināties vēl vairāk, tādējādi vēl vairāk apgrūtinot eksportu uz Krieviju. Vienlaikus ieguvumi meklējami gan lētākā degvielā, gan potenciālajos gāzes tarifu samazinājumos, kas savukārt var nozīmēt arī mazākus apkures rēķinus, bet kopējā summa, ko Latvija šādi gadā ietaupīs, iespējama lielāka pat par vienu procentu no aptuveni 24 miljardus eiro vērtā valsts iekšzemes kopprodukta.