Ekonomisti ir optimistiski, uzskatot, ka šogad Latvijas tautsaimniecības izaugsmes temps būs straujāks nekā pērn un, pēc dažādām aplēsēm, caurmērā sasniegs 3-3,5 procentus. Tomēr iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu sociālā statusa svarīgāks ir konta izraksts vai vismaz atziņa, ka banknošu čaukstoņa ir kļuvusi skaļāka nekā iepriekš. Lai arī mūsu sabiedrība tradicionāli ir visai pesimistiska attiecībā uz labklājības līmeņa izmaiņām, ir pamats domāt, ka šis gads būs veiksmīgāks nekā aizgājušais. Protams, ne visiem.
Ja sākam ar negatīvo, eksistē dažādi riski, kas nav saistīti ar to, cik liela mazspēja valstī vērojama attiecībā uz valdības veidošanu, bet gan ar notikumiem globālajā tautsaimniecībā, no kuru ietekmes Latvijai neizbēgt. Runājot par aktuālo, ir vērts pievērst uzmanību arī pašreizējiem satricinājumiem pasaules finanšu tirgos. Lai arī daudziem šķiet, ka notikumi, piemēram, Ņujorkas preču biržā, viņus pilnīgi neskar, taču, lielā mērā pateicoties tieši tiem, pašlaik mazāk maksājam par degvielu un siltumenerģiju. Tomēr šiem notikumiem ir arī visai nepatīkama puse. Nemitīgais cenu kritums izejvielu tirgū ir ļauns priekšvēstnesis tādam uzņēmumam kā Liepājas metalurgs. Tērauda cenas pasaulē traucas lejup, un tas galu galā var izraisīt situāciju, ka zaudējumi liek pārtraukt ražošanu nevis daļēji, bet vispār. Atkal kā pupas birs dažādas atziņas par kārtējo afēru, lai gan realitātē var izveidoties tirgus konjunktūra, kura apdraud uzņēmuma funkcionēšanu.
Tas ir tikai viens no piemēriem, kā globālā finanšu tirgus notikumi un pasaules virzība uz deflāciju var ietekmēt dzīvi Latvijā. Tādējādi, lai arī kopējās mūsu valsts ekonomikas prognozes ir labvēlīgas, gribot negribot nākas atzīt, ka uz labklājības pieaugumu šogad nevar pretendēt visi. Var teikt, ka patlaban atrodamies situācijā, kad stāvoklis dažādās ekonomikas nozarēs stipri atšķiras: tādās sfērās kā IT, tūrisms vai finanšu pakalpojumi ir cerības uz kāpumu, taču atsevišķu rūpniecības nozaru, piemēram, zivju apstrādes vai jau minētās tērauda ražošanas, sniegums, visticamāk, būs sliktāks nekā pērn. Tomēr, ja ir runa par situāciju kopumā, zināmu optimismu vieš ekonomistu prognozes, ka vidējā darba samaksa valstī šogad varētu augt aptuveni par pieciem procentiem. Šie ekspertu paredzējumi ir kontekstā ar potenciālajām nodarbinātības izmaiņām valstī, protams, ja vien pašreizējos rūpniecības preču eksporta, kā arī tirdzniecības un citu pakalpojumu nozaru izaugsmes asnus neapcirps jauni finanšu satricinājumi pasaulē. Tie ne tikai var likt sarukt investīciju plūsmai, bet arī samazināt eksportu, un rezultātā vairs arī nebūs naudas, ar ko stutēt tirdzniecību.