Apsolītā pilsēta

Pasaulē lielākā amonjaka ražotāja kādreizējais vadītājs un viņa četri kompanjoni Krievijā tiek turēti aizdomās par liela mēroga krāpšanu, kas veikta laikā no 2008. līdz 2011. gadam, pie kam shēmas sniedzās tālu aiz Krievijas robežām. Tikai TogliattiAzot mazākuma akcionāru negūto ieņēmumu kopsumma (kā liecina Īrijas tiesā iesniegta prasība) tuvojas 1,9 miljardiem eiro, bet mazākuma akcionāri nav vienīgie cietēji. Tomēr tiesa noraidīja ekstradīcijas pieprasījumu, uzskatot – aizdomās turētajam Krievijā nav garantēta humāna attieksme. Tāpat lietas izmeklētāji tiesai šķita "tuvu stāvoši" TogliattiAzot mazākuma akcionāriem.

Tiesas lēmums nebija pārsteigums nedz Lielbritānijas, nedz Krievijas plašsaziņas līdzekļiem, jo britu tiesu iestādes ārkārtīgi reti izdod ārvalstīm šāda veida patvēruma meklētājus.

Tieši šī Lielbritānijas tiesu sistēmas īpatnība arī ir viens no magnētiem, kas pievelk Londonai šaubīgas personas no Krievijas un citām bijušās PSRS republikām, Ķīnas, Indijas, Āfrikas valstīm utt.

Par liela mēroga krāpšanu aizdomās turētais Koroļovs ir tikai viens no daudzajiem ne gluži godavīriem, kas spējis nokļūt šajā apsolītajā pilsētā un kuram netrūkst līdzekļu augstas kvalifikācijas advokātu noalgošanai.

Vidusmēra Latvijas iedzīvotāju, protams, maz interesē fakts, ka kārtējais miljonus vai miljardus aiznesušais kādas no attīstības valstīm pilsonis atradis patvērumu Londonā, kuras tiesu pēkšņi sākušas satraukt viņa cilvēktiesības, politiskie uzskati vai tml. Zināmā mērā tā arī nav "nedz mūsu mūsu cūka, nedz druva", jo Latvija nepieder valstīm, kuru pilsoņiem Londonā gandrīz automātiski ir garantēts ekonomiskais patvērums, protams, ja viņi ir maksātspējīgi. Tomēr, ja nu kādu interesē, piemēram, biznesa vide Krievijā, Ukrainā, Kazahstānā vai vēl kādā citā bijušās PSRS republikā, tad viņam varētu rasties daži jautājumi.

Teiksim – vai nejauši nav tā, ka britu varas un tiesu iestāžu nesamērīgi iecietīgā attieksme pret attīstības valstu visa veida afēristiem nav viens no būtiskiem iemesliem, kamdēļ šajās valstīs tā arī neizdodas sakārtot biznesa vidi, ieviest tiesiskas valsts principus utt.?

Sava veida paradokss, bet tieši Lielbritānijas varas iestādes ir tās, kas visaktīvāk pārmet attīstības valstīm cilvēktiesību vai demokrātijas trūkumu, taču tajā pašā laikā atplestām rokām uzņem šaubīgas personas no šīm valstīm.