Latvijas ārpolitika un saimnieciskā politika attiecībās ar Baltkrieviju jau pirms vairākiem gadiem piedzīvoja mulsinošu lēcienu kaimiņvalsts diktatora Aleksandra Lukašenko apskāvienos. Pie tam nesniedzot pietiekami atklātu un argumentētu skaidrojumu sabiedrībai par šo pēkšņo mīlestību uz reālpolitiku. Vēl pirms septiņiem gadiem visi liberālie mediji dzenāja un kaunināja saujiņu Saeimas deputātu, kuri bija aizbraukuši uz Minsku uzspēlēt draudzības spēli hokejā ar kaimiņvalsts diktatoriskā prezidenta Aleksandra Lukašenko komandu, bet trīs gadus vēlāk Latvijā jau viesojās Baltkrievijas premjerministrs.
Sižetus par cilvēktiesību pārkāpumiem kaimiņvalstī strauji nomainīja ārlietu un satiksmes ministru reālpolitiskie pārspriedumi par abu valstu attiecību uzlabošanu, amatpersonu kontaktiem un kravu tranzīta plūsmu. Šoziem, kad mūsu premjerministrs Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība) smaidot pozēja Minskā ar pašu Lukašenko un hokeja kreklu, neviens liberālis, kurš aizvadītajā nedēļā asi kritizēja aizsardzības ministru Arti Pabriku (Attīstībai/Par!) par ciniski reālpolitisku vērtējumu notikumu attīstībai Baltkrievijā, pat nedomāja kariķēt Kariņu, kurš smaida blakus senilajam un nežēlīgajam Eiropas diktatoram.
Bet smaidīja viņi abi, svinēdami nākamgad abās valstīs gaidāmo, kopīgi organizēto Pasaules hokeja čempionātu un vēl vairāk, šķiet, cerot uz baltkrievu tranzīta kravām. Bail pat iedomāties, kādus reālpolitikas vaibstus rādīs mūsu politiķi un sporta funkcionāri, ja Starptautiskā hokeja federācija mūsu vietā nepieņems lēmumu attiecībā uz hokeja čempionātu Baltkrievijā. Kurš gan vēlēsies apdraudēt iespēju apgūt čempionātam domāto finansējumu.
Tāpēc nav vietā mulst par mūsu politiķu minstināšanos šajā vēsturiskajā brīdī, kad baltkrievi, pēc 26 gadiem sajutuši brīvību, ignorē neērtības, kuras viņu zilumi un asinis varētu sagādāt kaimiņvalstij. Atšķirībā no baltkrieviem pie mums Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts labumus bauda jau otro desmitgadi, rēķinādamies ar Lukašenko kravām un sapņos jau apgūstot hokeja čempionāta miljonus. Esam kļuvuši ciniskāki.
Ļoti diskutabla bija ārlietu ministra Edgara Rinkēviča izvēle tikties ar Baltkrievijas kolēģi Vladimiru Makeju 24. jūlijā, īsi pirms kaimiņvalstī gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, ko otra puse varēja traktēt kā atbalstu Lukašenko režīma tālākpastāvēšanai no Eiropas Savienības valsts puses.
Tādēļ minēšu, ka gausi savāktais pikets pie Baltkrievijas vēstniecības Rīgā varēja būt vairāk apmeklēts, ja jau tā pašorganizēšanās laikā sociālajos tīklos nebūtu bijis tik izteikti redzams, ka to aktīvi izmantos Rīgas domes priekšvēlēšanu gaidās esošās politiskās partijas.