Jau šobrīd Afganistānu pa visiem iespējamiem ceļiem un neceļiem cenšas pamest tūkstošiem cilvēku, kuri sadarbojušies ar starptautiskajiem jeb okupācijas spēkiem, kā arī dienējuši vai strādājuši nu jau bijušajās Afganistānas armijā un administrācijā. Uzreiz virkne iemeslu arī ļauj uzskatīt, ka tas ir tikai sākums un ka jau pavisam drīzā nākotne bēgļu straumes var sasniegt simtus tūkstošu, ja pat ne vairākus miljonus cilvēku, kuri vairākumā gadījumu centīsies nokļūt tieši Eiropā. ASV ir tālu, bet citur apstākļi nav tik labi un neviens šos bēgļus arī negaida.
Pirmkārt jau Taliban solījums amnestēt iepriekšējās valdības ierēdņus un karavīrus neizklausās īpaši pārliecinošs. Cīņa pret talibiem Afganistānā ir ilgusi divdesmit gadu, tostarp izmantojot metodes, tālas no humānisma (pilsoņu kari vienmēr izceļas ar ārkārtīgu nežēlību), un ir skaidrs, ka liels skaits talibu lauka komandieru un kaujinieku nevilcināsies ar rēķinu piestādīšanu saviem pāridarītājiem un daudzos gadījumos jau ir sākuši tos piestādīt.
Otrkārt – lai arī talibi ir ievērojami pārskatījuši savu politisko programmu un tagad plāno būvēt šariata valsti līdzīgu Irānai, ir maz šaubu, ka lielam skaitam afgāņu šie principi nebūs pieņemami un daudzi no viņiem tāpat centīsies pamest valsti. Treškārt – talibu nekad tā arī neieņemtajā Pandžeras ielejā jau pulcējas aktīvākie jaunās varas pretinieki, un tas nozīmē, ka daļā valsts teritorijas turpināsies pilsoņu karš. Ceturtkārt – Afganistāna ir nabadzīga valsts, kamdēļ no tās vienmēr ir bijis daudz ekonomisko bēgļu, un vēl ir arī – piektkārt, sestkārt u. c. Īpaši jāuzsver, ka šādās situācijās vienmēr sarosās arī liels skaits Eiropā iekļūt gribētāju no citām valstīm.
Ir nojaušami arī migrācijas galvenie maršruti – vai nu caur Irānu un Turciju, vai arī caur bijušās PSRS Vidusāzijas valstīm un Krieviju. Var pat gadīties, ka Baltkrievija drīzā laikā sāk pieņemt krietnu skaitu tās pierobežas mežus apskatīt tīkojošu afgāņu tūristu. Eiropa tikmēr atrodas dilemmas priekšā. Pašas sludināto vērtību un īstenotās politikas (pieļauto kļūdu) dēļ tā šos bēgļus nevar nepieņemt, taču vienlaikus ir skaidrs, ka šāda nostāja sola milzu problēmas pie varas esošajiem politiķiem un viņu īstenotajam kursam.
Attiecīgi Briselē un nacionālajās galvaspilsētās nāksies izvēlēties – vai nu upurēt principus, vai arī riskēt ar pamatīgu politisko krīzi problēmu jau tāpat nomocītajā Eiropā. Upurēt principus – tas šajā gadījumā nozīmē iedibināt attiecības ar talibiem, kā arī normalizēt tās ar Irānu, Krieviju, Baltkrieviju un vēl citām valstīm, kuras var ievērojami piebremzēt vai pat apturēt bēgļu plūsmas. Valdošās ideoloģijas ietvaros tā būs ļoti grūta izvēle.