Oficiālas aprises iecere pagaidām nav ieguvusi, tādēļ runāt par uzstādījumiem vai termiņiem ir pāragri. Tāpat var gadīties, ka Eiropas sadraudzības izveides plāni paliek ideju līmenī, tomēr kopumā arī Latvijas gadījumā iniciatīva ir vienlaikus kā interesanta, tā pretrunīga. Interesanta tādēļ, ka mums nav lieka neviena iecere, kuras mērķis ir pretdarbība Krievijai, savukārt pretrunīga tādēļ, ka iniciatīvas īstenošana (vai pat tikai centieni to īstenot) radīs papildu plaisas Eiropas Savienībā (ES).
Lai arī pēc karadarbības Ukrainā sākšanās ES valstis nodemonstrēja iepriekš nekad nepieredzētu vienotību, tās pietika vien trim mēnešiem, un ne tikai Ungārijas atteikšanās akceptēt jaunu pret Krieviju vērsto sankciju paketi dēļ. Vismaz daļa Eiropas valstu pat īpaši necentās pārliecināt Budapeštu, tāpat ne viena vien valsts, tajā skaitā Vācija, bez entuziasma un formāli pilda jau pieņemtos lēmumus, tostarp par bruņojuma piegādēm Ukrainai. Austrumeiropas, it īpaši Polijas un Baltijas valstu, nostāja ir radikāli pretēja, un tajā dominē viedoklis, ka nepieciešama daudz izlēmīgāka rīcība.
Šo iemeslu dēļ ideja par Eiropas sadraudzību daudzās iespējamās tās dalībniecēs, it īpaši triju jūru projekta valstīs (Ukrainā, Polijā, Rumānijā, Horvātijā, Baltijas valstīs), jau rod vai viegli radīs atsaucību. Un, pat ja prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana Turcija vai tās Austrumeiropas valstis, kas orientējas uz Vāciju, īpašu interesi par sadraudzību neizrāda, arī šāds dalībnieku loks ir gana nozīmīgs.
Cits jautājums, ka starp apvienoto Eiropu pametušo Londonu un ES vadošo Parīzes– Berlīnes asi vienmēr ir pastāvējušas domstarpības par ES attīstības modeli. Londonā ES izsenis ir uztverta kā nacionālo interešu klubs, kurā britu džentlmeņi spēlē ļoti būtisku lomu, kamēr kontinentālā Eiropa savienību pamatā redz kā ASV politisko līdzinieci, protams, savā vadībā. Šādu nostāju (jāpiebilst, tuvu Austrumeiropai) Londona turpina virzīt arī pēc Brexit, tikai nu jau ar sabiedroto vai ietekmes zonā palikušo valstu starpniecību. Attiecīgi arī britu paspārnē esošas militārpolitiskas savienības izveide ES iekšienē tiks uztverta kā izaicinājums Berlīnei un Parīzei, un interesentiem, arī Latvijai, ir nepieciešams rūpīgi pārdomāt šādu soli gadījumā, ja iecere iegūs reālas aprises.