Nedomāju, ka Eiropas Parlamentā (EP) atkārtoti ievēlētā Nacionālās apvienības (NA) intelektuālā dzinēja Roberta Zīles versija, ka Vienotības vēlētāju aktivizējusi reakcija uz to, ko partijas līderi nodēvēja par nomelnošanas kampaņu, kas, iespējams, pat režisēta no Kremļa, jo ierakstās krievu metodēs, kuras pēdējā un ne tikai pēdējā laikā nāk gaismā citās valstīs (Sandra Kalniete vēlēšanu naktī intervijā sabiedriskajai televīzijai), ir tikai tāda taustīšanās pēc baltiem diegiem šūta attaisnojuma, kāpēc NA pēdējā brīdī izlaida no rokām uzvaru.
Jau pirms vēlēšanām, ņemot vērā zemo prognozējamo apmeklētību, bija akmenī iecirsta aksioma, ka panākumus gūs politiskie spēki, kam ir stabils un idejiski motivēts vēlētājs, kurš aizies nobalsot. Tas, ka ar šādu vēlētāju starp citiem startējošajiem spēkiem izcelsies Vienotība un NA, arī bija skaidrs.
Pat vairākās ekspresintervijās pie vēlēšanu iecirkņiem, īpaši no vecāka gadagājuma cilvēkiem, izskanēja tieši šāda attieksme: kaut ar kūjiņu rokā, bet ir tikts līdz iecirknim nobalsot par "Eiropā ietekmīgāko latvieti" Valdi Dombrovski un "netaisnīgi apvainoto" Krišjāni Kariņu. Jā, ignorēt 33 tūkstošus Kariņam pievilkto plusu un izcelt tikai 33 tūkstošus mīnusu nebūtu objektīvi un pareizi ne jau kādas īpaši saudzējošas attieksmes pret Kariņu dēļ, bet lai izprastu un ņemtu vērā valdošās partijas un gana lielas daļas aktīvo vēlētāju psiholoģiju. Taisnība vai tikai minējumi, ka kaut kādu daļu balsu Vienotība ieguva no cilvēkiem, kuri vēlējās izsvītrot Kariņu, bet negribot tādējādi nobalsoja par viņa pārstāvēto partiju, bet fakts ir tāds, ka kopumā Kariņa faktors kaut kādu kaislību EP vēlēšanās, kuru galvenais ienaidnieks Latvijā ir vienaldzība, ienesa gan.
Kas attiecas uz "melno kampaņu", tā nebūt nenozīmē, ka visi tajā izmantotie fakti ir izdomājumi vai meli, kā allaž labpatīkas apgalvot kampaņu upuriem. Taču tas neizslēdz, ka faktiem sastāties iespējami efektīgā kompozīcijā un tieši vajadzīgajā interpretācijā izskanēt vispiemērotākajos brīžos palīdz kāda režisora roka. Arī to sauc par kampaņu, grozi kā gribi. Un šāda pazīme aiz citādi absolūti ticamajiem, reālistiskajiem un vēsturisko notikumu kontekstā organiski iegulstošajiem apvainojumiem, kas priekšvēlēšanu finiša taisnē bira pār Vienotības galvu, bija saskatāma. Interesanti, vai citkārt šādās kampaņās ieinteresētie šo pieredzi ņems vērā.