Atšķirībā no iepriekšējām debatēm – starp Trampu un pašreizējo ASV prezidentu Džo Baidenu – šoreiz debates palika bez skaidra uzvarētāja. Kas abām nometnēm un tās atbalstošajiem medijiem savukārt ir ļāvis izcelt atsevišķus diskusijas aspektus un pasludināt par uzvarētāju savu kandidātu. Trampa atbalstītāji akcentē debašu saturisko, kamēr demokrāti – emocionālo pusi.
Pie kam taisnība savā ziņā ir abiem. Pietiek izlasīt debašu stenogrammu, lai saprastu, ka Tramps virza vienotu koncepciju (neatkarīgi no tā, cik pieņemama vai nepieņemama tā ir), ir daudzkārt pārāks par oponenti ekonomikas jautājumos (kas ASV vienmēr ir ļoti svarīgi) un labāk operē ar faktiem (taisnīguma labad – ar pēdējiem abi kandidāti manipulēja vienkārši bezdievīgi). Ja debates tiktu vērtētas tikai pēc saturiskā aspekta, tad Tramps nav īpaši pārspīlējis, sakot, ka tās bijušas labākās no viņa debatēm.
Vienlaikus debates tieši tādēļ ir debates, ka tajās pat lielāku lomu nekā saturs spēlē emocionālais (sevis parādīšanas) aspekts, un šeit jūtami labāk jau izskatījās Harisa. Kura virknes atbilžu sniegšanas vietā veikli novirzījās no tēmas, pārgāja uz uzbrukumiem Trampam u. c. Kas savā ziņā bija paredzams (visa demokrātu priekšvēlēšanu kampaņa ir pirmkārt jau emocionāla, nevis racionāla), taču ik pa brīdim izsita Trampu no sliedēm un liedza viņam ieskrieties.
Visu ASV mērogā attiecīgi arī rezultāts ir atbilstīgs. Liberālie, demokrātus atbalstošie mediji (kādu ASV ir vairākums) par debašu uzvarētāju ir pasludinājuši Harisu (ar vērtējumu vidēji 60%:40%), kamēr konservatīvie – Trampu. Tiesa, tas ir visu ASV mērogā, kamēr reālā cīņa risinās galvenokārt par pie partijām nepiederošo vēlētāju svārstīgajās pavalstīs balsīm.
Lielākajā daļā ASV pavalstu vairāk mainīties nekas nevar (Kalifornija nebalsos par republikāņiem, bet Teksasa – par demokrātiem), kamdēļ ASV prezidenta vēlēšanu liktenis izšķirsies 6–8 svārstīgajās pavalstīs, pie kam svaru kausus par labu vienai vai otrai pusei nosvērs tieši pie partijām nepiederošie vēlētāji. Pēdējos ekonomika savukārt vienmēr ir interesējusi daudz vairāk nekā ideoloģija, un pirmās pēcdebašu aptaujas liecina, ka viņu simpātijas sliecas par labu Trampam.