Diplomātiskais atkusnis?

Vispirms pēc Trampa iniciatīvas notika vairāk nekā stundu ilga viņa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina telefonsaruna, bet nupat Somijas galvaspilsētā Helsinkos aizvadīta ASV valsts sekretāra Maikla Pompeo un Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova tikšanās. Abu lielvaru diplomātisko dienestu vadītāji jau pavisam drīz tiksies vēlreiz – 14. maijā Pompeo ieradīsies Krievijas kūrortpilsētā Sočos. Ļoti ticams, ka ASV valsts sekretārs tiksies arī ar Krievijas prezidentu.

Galvenais šo diplomātisko aktivitāšu iemesls, protams, ir fakts, ka Millera ziņojums beidzot ļāvis Trampam ja ne pilnībā, tad vismaz lielā mērā atbrīvoties no viņam piedēvētās sadarbības ar Maskavu. Turklāt ASV prezidents acīmredzami gatavojas atmaksāt konkurentiem ar viņu pašu monētām, kamdēļ ASV presē aizvien biežāk parādās vārds Ukraingeita. Ir vēl arī citi vērā ņemami iekšpolitiskie panākumi, kuri visi kopā ir kā atraisījuši Trampa rokas, tā pacēluši viņa reitingu iepriekš nebijušos augstumos.

ASV un Krievijas attiecības dažu pēdējo gadu laikā savukārt noslīdējušas līdz pašu jaunāko laiku vēsturē zemākajam punktam, parādās aizvien jauni ģeopolitiskie strīdus āboli, un attiecīgi abām valstīm netrūkst par ko parunāt.

Šajā sarakstā ietilpst kā Venecuēla, Sīrija un Ukraina, tā nepieciešamība pagarināt esošo stratēģiskā bruņojuma samazināšanas līgumu (START) vai panākt jaunu vienošanos šā līguma vietā. Visu tēmu loks, protams, ir ievērojami plašāks.

Pēc daudzu ekspertu domām, neoficiālajā dienaskārtībā ievērojama loma atvēlēta arī tādam punktam kā Krievijas un Ķīnas attiecības. Sekojot Henrija Kisindžera receptēm, Tramps nekad nav slēpis, ka tieši Ķīnu uzskata par ASV galveno ģeopolitisko pretinieci nākotnē, un cer panākt ja ne Maskavas distancēšanos no Pekinas, tad vismaz neitralitāti. Cits jautājums jau ir Krievijas gatavība vispār apspriest šo tēmu un iespējamā cena.

Lielā mērā arī šī iemesla dēļ sarunas un tikšanās, runājot diplomātu valodā, tiek vērtētas ar "piesardzīgu optimismu".

Praksē tas nozīmē, ka šobrīd ir iespējami kompromisi par kādiem atsevišķiem jautājumiem, taču pārskatāmā nākotnē nav gaidāma kopējās atmosfēras krasa uzlabošanās vai vēl jo mazāk – kāda ASV un Krievijas liela mēroga vienošanās, gana bieži dēvēta par Lielo darījumu.