Vēl pirms dažiem gadiem valsts amatpersonas Latviju visai drosmīgi sauca par zemi ar reģiona straujāko ekonomisko izaugsmi. Diemžēl vakar cita starpā varējām lasīt ziņu no Eurostat datiem, kur apkopots 21 savienības valsts ekonomiskais progress pagājušajā ceturksnī, ka Latvija ar 0,7% izaugsmi ieņem pēdējo vietu.
Daudziem varētu šķist interesants jautājums, kā esam tik tālu nonākuši, turklāt brīdī, kad mūsu atvērtajai ekonomikai vajadzētu attīstīties straujāk saistībā ar uzlabojumiem ārējos tirgos. Viens no iemesliem ir fakts, ka ES kopējās ekonomikas attīstības tempi gan palielinās, taču iepriekš tik stabilajās Skandināvijas valstīs un Vācijā, kas ir vienas no galvenajiem mūsu eksportētāju partneriem, izaugsme bremzējas. Savukārt tādās valstīs kā Itālija un Spānija, līdzīgi kā savulaik Latvijā, pēc krīzes zemākā punkta sasniegšanas attīstības tempi sāk palielināties.
Vēl viens iemesls, kāpēc tautsaimniecībai neklājas tik labi, kā varētu vēlēties, ir jau neskaitāmas reizes presē minētā problēma ar ES fondu apgūšanu, turklāt šobrīd aizvien vairāk redzams, ka mūsu atkarība no šīs naudas ir kļuvusi jau tik liela, ka, paliekot bez tās, ekonomikai pastāv iespēja nonākt pat krīzes situācijā. Protams, var runāt par ģeopolitiskajiem aspektiem, kas bremzē tranzītu, tomēr, visticamāk, tiklīdz globālā ekonomikas konjunktūra uzlabosies tik tālu, lai būtiski palielinātos pieprasījums pēc izejvielām, ir visai lielas cerības, ka tranzīta apjomi atkal palielināsies.
Vienlaikus ir arī pozitīvas ziņas. Piemēram, Latvijas pārtikas ražotājiem lielā mērā ir izdevies atbrīvoties no Krievijas tirgus atkarības un atrast jaunas nišas pasaules tirgū. Patiesībā ļoti optimistiski varam raudzīties arī uz rūpniecības dzīvotspēju kopumā. Gada deviņos mēnešos salīdzinājumā ar šo pašu periodu pērn kopējā produkcijas izlaide apstrādes rūpniecībā, atskaitot cenu ietekmi, palielinājusies par 3,6%, kas var šķist maz, tomēr ir visai solīds rādītājs, ja ierēķinām problēmas ar Krieviju, kadru trūkumu, dārgo elektrību un bažas par pasaules ekonomikas ieslīgšanu deflācijā. Domājams, ka progress daudzās iepriekš grūtības piedzīvojušajās ES valstīs būs stimuls izaugsmei arī Vācijai un Skandināvijai, kas savukārt rūpniecības konveijeriem liks straujāk griezties arī Latvijā, stabilizējot arī kopējo situāciju valsts tautsaimniecībā.