Publikāciju apkopojošais secinājums ir – vēl nesen nebija skaidrs, kam apvienotajā Eiropā "zvanīt", lai risinātu svarīgus jautājumus, bet tagad un pirmkārt jau saistībā ar Izraēlā notiekošo Eiropas "tālruņi klusē", jo neviens uz tiem nezvana. Jeb, citiem vārdiem, tiek atzīts, ka Eiropas Savienība (ES) ir nevis kāda "ģeopolitiskā savienība", bet gan apvienība bez būtiskas ģeopolitiskās lomas, ar ko sazināties globālajiem spēlētājiem visvienkāršāk ir, piezvanot uz Vašingtonu. Un nepavisam ne uz ES pārstāvniecību tajā.
Ja paraugās plašāk, tad Politico publikācija ir sava veida fakta atzīšana, ka uz Briseli, Berlīni vai Parīzi neviens no ģeopolitikas subjektiem nepiezvanīs arī gadījumā, ja tiks slēgtas vienošanās par kādu jaunu pasaules kārtību un jauniem spēles noteikumiem. Arī pamatojums, kamdēļ tā, ir viennozīmīgi saprotams – tā pasaule, kurā mums visiem nāksies dzīvot turpmāk, nav par jaunuzņēmumiem, skaitļiem tabulās un ekonomiskajiem rādītājiem. Tā ir pasaule, kurā galvenā nozīme ir valstu un to savienību militārajām iespējām. Un galvenokārt pašpietiekamībai šajā ziņā.
Bez pašpietiekamības jeb garantētas spējas kaut vai minimāli nepieciešamajā apjomā nodrošināt sevi bruņota konflikta gadījumā nākamajā ģeopolitikas augstākajā līgā nav vērts pat mēģināt iespraukties. Eiropas gadījumā tas būs apmēram tas pats, kas viduslaiku menestrela centieni piedalīties bruņinieku turnīrā.
Situācijas paradokss šajā gadījumā ir, ka Eiropa jau vairāku pēdējo gadu garumā tiek mudināta uzņemties iespējami lielāku atbildību par savu drošību, taču dažādi cenšas izvairīties no šīs atbildības uzņemšanās. Eiropas politiķi vai nu nesaprot, vai arī atsakās saprast (kas šķiet daudz ticamāk), ka tas laiks, kad par drošības jautājumiem rūpējās Savienotās Valstis, vada savas pēdējās dienas.
Tā vietā, lai pat ne paļautos, bet cerētu uz aizokeāna sabiedrotajiem, apvienotajai Eiropai ir nepieciešams attīstīt savu militāri rūpniecisko un attiecīgi militāro potenciālu. Kas, neraugoties uz virkni skaļu paziņojumu, arī pēc Ukrainas krīzes no vietas ir izkustējies ļoti ierobežotos apmēros. Attiecīgi arī netrūkst iemeslu pesimismam par Eiropas ģeopolitisko nākotni.