Vēlēšanu rezultāti liecina, ka Erdogana popularitāte samazinās, kas skaidrojams galvenokārt ar Turcijas ekonomiskajām problēmām. Kamēr prezidenta ģeopolitiskie projekti nesāka apgrūtināt ekonomiku, viņam bija pārliecinošs vēlētāju atbalsts, taču līdz ar ekonomiskajām grūtībām pieaug arī vēlētāju simpātijas pret opozīciju. Jo sliktāk jutīsies ekonomika, jo lielāks kļūs opozīcijas atbalstītāju skaits (tostarp šaubīties sāks amatpersonas), un var gadīties, ka Turciju vēl pirms nākamajām prezidenta vēlēšanām piemeklē krāsainā revolūcija un varas maiņa.
Erdogans un viņa piekritēji savas ģeopolitiskās vīzijas (Turcija kā suverēna reģionāla lielvara ar pretenzijām uz lomu globālajā politikā) vārdā no Kipras un Sīrijas līdz Kalnu Karabahai un Vidusāzijai ir iztērējuši iespaidīgus valsts resursus. Konsekventi turpinot šādu politiku, Turcija var cerēt ne tikai uz ģeopolitiskām, bet arī uz ekonomiskām dividendēm, taču nākošo 5–10 gadu laikā. Līdz tam ir jāturpina ieguldīt ekspansijā, bet resursu vienlaikus kā tai, tā valsts ekonomikas uzturēšanai Ankarai acīmredzami nepietiek. Sajozt jostas, cerot uz dividendēm nākotnē, vairākums Turcijas vēlētāju tikmēr diezin vai ir gatavi.
Teorētiski palīdzīgu roku Ankarai var sniegt kā rietumvalstis vai Ķīna, tā Krievija vai arābu valstis, taču nevienam no šiem spēlētājiem nav vajadzīgs neatkarīgs un neprognozējams (raugoties no viņu skatu punkta) Erdogans, un kopējā situācija arī ir tāda, ka resursi nepieciešami pašu vajadzībām globālā ģeopolitiskā konflikta ietvaros. Attiecīgi atbalsts Turcijai tiks sniegts tikai apjomos, kas atbilst sniedzēju interesēm. Ja vien Erdogans viennozīmīgi nepāries «pasaules bez Rietumiem» nometnē (Rietumos viņu neviens negaida un cerības saista ar opozīciju), spējot pārliecināt Ķīnu un Krieviju, ka negaidīti manevri no viņa puses vairāk nav iespējami. Kas ir maz ticams.
Arī gadījumā, ja Turcija spēs bez iekšpolitiskiem satricinājumiem nodzīvot līdz nākošajām prezidenta vēlēšanām, pastāvot līdzšinējām tendencēm, Erdogana kursa pārstāvim cerības tajās uzvarēt būs atklāti niecīgas. Cits jautājums, ka prorietumniecisku spēku nākšana pie varas nozīmēs arī Ankaras atteikšanos no līdzšinējām ģeopolitiskajām ambīcijām, tomēr tas jau ir Turcijas pašas izvēles jautājums.