Evolūcija revolūcijas vietā

Atbilstoši sākotnējai iecerei Austrumu partnerībai bija jākļūst par instrumentu, ar kura palīdzību tiks radīta stabilitātes zona pie ES austrumu robežām, ekonomiski un politiski pietuvinot minētās valstis apvienotajai Eiropai un tās standartiem. Neoficiāli netika slēpts, ka partnerību paredzēts izmantot, lai līdz minimumam samazinātu Krievijas ietekmi šajās valstīs, iekļaujot tās rietumu ietekmes zonā. Par galveno vilinājumu vajadzēja kalpot perspektīvai pievienoties ES. Pietuvināt šos mērķus savukārt varēja vai nu soli pa solim daudzu gadu, ja ne desmitgažu laikā, vai arī atbalstot radikālas izmaiņas reģiona valstu ģeopolitiskajā kursā. Tā kā pirmais ceļš ir ilgs un negarantē panākumus, priekšroka, kur tas izrādījās iespējams, tika dota otrajam variantam, tostarp arī tādēļ, ka ekonomisko un politisko problēmu pārņemtajai ES bija nepieciešams uzskatāms apliecinājums, ka apvienotā Eiropa un tās vērtības, neraugoties uz visām grūtībām, ir saglabājušas pievilcību.

Rezultātā Austrumu partnerības dalībvalstīm tika piedāvāts izdarīt viennozīmīgu politisku izvēli starp Krieviju un ES, turklāt nav iespējams noticēt, ka ES varas koridoros nesaprata – strauja izvēle par labu Briselei novedīs pie ekonomiskām problēmām šo soli spērušajās valstīs.

Tēze, ka ģeopolitisko karodziņu pārspraušana reģiona kartē neietekmēs atsevišķu partnerības dalībvalstu īpašās ekonomiskās attiecības ar Maskavu, jau sākotnēji bija labākajā gadījumā naiva.

Cita būtiska problēma izrādījās, ka kursa maiņa nav sinonīms arī izmaiņām elites domāšanā un politiskajā kultūrā, kas padara daļas partnerības valstu finansēšanu par visai bezjēdzīgu un Eiropas vēlētājiem netīkamu nodarbošanos.

Likumsakarīgi, ka arī iznākums ir apšaubāms, jo divas no proeiropeisko izvēli izdarījušajām valstīm – Moldova un Ukraina – šobrīd atrodas ekonomiskajā un politiskajā bedrē, izkļūšana no kuras var ilgt daudzus gadus, un arī tad ir virkne atrunu. Šādā situācijā apvienotajai Eiropai vienkārši nav citas izejas kā revolūcijas vietā piedāvāt evolūciju, pat ja tas nozīmē bijušās PSRS valstu cerību par dalību ES nolikšanu ļoti tālā plauktā, varbūt pat šo cerību pārsvītrošanu.