Pēdējā savukārt ir izveidojusies pēc jūnija beigās un jūlija sākumā divās kārtās notikušajām Nacionālās Asamblejas (parlamenta apakšpalātas) vēlēšanām, kuru rezultātā neviens no valsts nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem (kreiso apvienība, centristi un nacionāli konservatīvie) nespēja iegūt jaunas valdības izveidei nepieciešamās 289 no 577 vietām parlamentā. Pie kam gan pretrunas starp visām šīm nometnēm, gan, it īpaši kreiso gadījumā, arī iekšējās domstarpības jau sen ir sasniegušas mērogus, kad koalīcijas valdības izveide ir mazticama, bet šādas valdības spēja pastāvēt ilgtermiņā – gandrīz nereāla.
Visticamāk, tieši iepriekšminēto iemeslu dēļ Makrons izmantoja iespēju izsludināt sava veida iekšpolitisko olimpisko pamieru – paziņoja, ka nākamā valsts premjerministra amata kandidāta vārdu nosauks pēc olimpisko spēļu noslēguma. Tiek uzskatīts, ka Francijas prezidents cerēja izmantot olimpiādi savu reitingu paaugstināšanai, kas vienlaikus jūtami palielinātu arī viņa iespējas sev labvēlīgi ietekmēt jaunas valdības izveidi. Piemērs, kad liela mēroga sporta pasākuma veiksmīga norise ļauj valsts vadītājam atjaunot sašķobījušās pozīcijas Francijā, nav jāmeklē pārāk tālā vēsturē – 1998. gada Pasaules kausa futbolā veiksmīgā norise ļoti pozitīvi atsaucās uz atbalstu toreizējam Francijas prezidentam Žakam Širakam.
Tomēr šīs cerības acīmredzami nav attaisnojušās. Olimpiskās spēles, un jo īpaši to pretrunīgi vērtētā politiskā sadaļa, Makrona reitingus ir palielinājušas vien apmēram statistikas kļūdas robežās – kā liecina pašas pēdējās aptaujas – par 2% (līdz 27%), kamdēļ prezidents vilcinās ar nākamā premjera nominēšanu. Tostarp aizbildinoties ar nepieciešamību apmeklēt pasākumus ārpus Parīzes. Pie kam arī iespējamie risinājumi – tehniskas valdības izveide vai jaunas parlamenta ārkārtas vēlēšanas – netiek uzskatīti par dzīvotspējīgiem. Otrajā gadījumā ātrāk, bet pirmajā vēlāk (ja vispār izdosies šādu valdību apstiprināt) tie gandrīz neizbēgami novedīs tikai pie patlabanējās situācijas atkārtošanās. Pats sliktākais šajā gadījumā tikmēr ir, ka Francijas acīmredzamā nespēja tikt galā ar savām pretrunām negatīvi atsaucas uz visu apvienoto Eiropu. Kuras ietvaros Parīze cenšas spēlēt pirmo vijoli.