Gatavība cīnīties līdz pēdējai patronai

Publikācijas galvenais autors ir britu Karaliskā starptautisko attiecību institūta Chatam House direktors Robins Niblets, un, lai arī Chatam House domnīcu hierarhijā atrodas jūtami zemāk par Hāsa vadīto padomi, šim faktam nevajadzētu maldināt. Chatam House direktors ar augstu ticamības pakāpi pārstāv konsolidētu liberālās nometnes skatījumu.

Ievērojama daļa publikācijas sastāv no liberālo demokrātiju ciešanu un globālo pozīciju zaudēšanas apraksta, pie kam izvairoties pieminēt, ka vairākumu problēmu (ekonomisko nevienlīdzību, vidusšķiras iznīkšanu, nekontrolējamu imigrāciju u. c.) ir izraisījusi tieši liberālo ideju īstenošana. Tā vietā vainoti tiek autoritārie režīmi ar Ķīnu un Krieviju priekšgalā, kā arī dažādi populisti pašu mājās. Kopainu vislabāk raksturo tēze, ka 80. gadu vidū liberālās demokrātijas ir atvērušas sevi pārējai pasaulei (t. i., sākušas liberālo globalizāciju) ar mērķi dalīties ar saviem sasniegumiem. Diemžēl izrādījies, ka no globalizācijas ir ne tikai ieguvēji, bet arī zaudētāji, un šo faktu izmanto ārējie un iekšējie liberālo demokrātiju ienaidnieki.

Vienlaikus, ja reālpolitiķi ir sapratuši, ka Rietumu dominēšanai ir pienācis gals un ka globalizācijas Rietumu (kā sinonīma liberālajām demokrātijām) vadībā nebūs, kamdēļ nepieciešams meklēt ceļus, kā nepadarīt jau tāpat slikto situāciju vēl sliktāku, tad liberālā nometne demonstrē gatavību cīnīties līdz pēdējai patronai. Cerības uz atdzimšanu tiek saistītas ar Džo Baidena administrācijas nākšanu pie varas ASV, kā arī ar raksta nosaukumā minēto pareizās kārtības ieviešanu liberālās demokrātijas valstīs. Apvienojumā ir virkni jau mazāk nozīmīgu ieteikumu.

Atbilstīgi autoru viedoklim liberālās demokrātijas valstīs esot nepieciešams jauns sabiedriskais līgums, ar ko tiek saprasta neformāla vienošanās starp eliti un iedzīvotājiem. Kādam šim līgumam vajadzētu izskatīties, atklāti aprakstīts nav, tomēr no raksta nepārprotami izriet, ka runa ir par līgumu liberālās demokrātijas aizstāvībai un virzīšanai. Kāds liktenis ir paredzēts tām elitēm un iedzīvotājiem, kas, runājot klasiķa vārdiem, nezina savas laimes, atliek vienīgi minēt, taču vēsturiskā pieredze liecina, ka nekas labs šos ļaudis minētā scenārija gadījumā negaida. Atliek cerēt, ka Latvijai vairāk vai mazāk izdosies izvairīties no aktīvas līdzdalības kārtējā gaišās un utopiskās nākotnes celšanas mēģinājumā.