Turcijai tikpat kā nav savu energosursu, un tādu atrašana tiek uzskatīta par vienu no nemainīgām valsts prioritātēm. Attiecīgi, kad Kipras piekrastē tika atklātas ievērojamas gāzes atradnes, kuru daļa ģeogrāfiski pieder Turcijas atbalstītajai, starptautiski neatzītajai Ziemeļkipras Turku Republikai (vai de facto – Turcijai), Ankara nekavējoties izrādīja par tām lielu interesi. Tomēr tā dēvētā grieķu Kipra, Grieķija un vēl vairākas citas tās atbalstošās Vidusjūras valstis ar Franciju priekšgalā, paziņojot par atradņu izstrādes plāniem, izvēlējās Turciju ignorēt. Atbildot uz to, Ankara nosūtīja uz strīdīgo akvatoriju ģeoloģiskās izlūkošanas misiju, un domstarpības sāka strauji eskalēties, likumsakarīgi nonākot līdz Egejas jūrai, kā arī Ankaras un Atēnu abpusējiem militārā spēka demonstrējumiem un ne tikai. Savu jūras spēku karogu nodemonstrēja arī Francija, kuras enerģētikas gigants Total grasās gūt dividendes no minēto gāzes atradņu izstrādes.
Jāatgādina, ka Turcijas un Grieķijas konfliktam par teritoriālo ūdeņu, kontinentālā šelfa un arī gaisa telpas piederību ir sena vēsture. Domstarpību cēlonis savukārt ir Osmaņu impērijas sadalīšana pēc Pirmā pasaules kara beigām, kuras rezultātā Grieķija ieguva kontroli pār visām Egejas jūras salām, dažas no kurām atrodas tiešā Turcijas piekrastes tuvumā.
Sākotnējā vienošanās paredzēja, ka abu valstu ekskluzīvās ekonomiskās zonas, ņemot vērā sarežģīto ģeogrāfiju, sniegsies trīs jūras jūdžu attālumā, kas bija pieņemams kompromisa risinājums. Tomēr 1936. gadā Grieķija vienpusējā kārtā palielināja savu zonu līdz sešām jūras jūdzēm jeb no 21,8% līdz 43,6% no Egejas jūras akvatorijas. 1964. gadā savus ūdeņus vienpusēji palielināja arī Turcija, kas ļāva paplašināt šīs valsts akvatoriju līdz nepilniem 7,5%.
Turcija arī ir atteikusies parakstīt ANO starptautisko konvenciju par jūras tiesībām, kura ļauj Grieķijai paplašināt tās ekskluzīvo ekonomisko zonu līdz 12 jūras jūdzēm (jeb 71,6% no Egejas jūras akvatorijas), jo konvencijas parakstīšana novestu pie tā, ka Turcijas kuģi starp šīs valsts ostām būtu spiesti kursēt pa Grieķijas ūdeņiem. Tāpat prezidents Redžeps Tajips Erdogans ir gājis vēl tālāk un aicina pārskatīt 1923. gada Lozannas miera līgumu.
Ņemot vērā kopējo spriedzi, netrūkst ekspertu, kuri uzskata – nav izslēgta iespēja, ka daudzās vēsturiskās pretrunas starp Turciju un Grieķiju jebkurā brīdī var pāraugt atklātās militārās sadursmēs kaut vai kāda pārpratuma dēļ. Lai novērstu šos riskus, savukārt ir nepieciešams atrast abām pusēm pieņemamus kompromisus, tomēr nav skaidrs, kas būtu spējīgs uzņemties šķīrējtiesneša lomu un vai pretrunas vispār ir novēršamas. Attiecīgi arī šie robežstrīdi un konflikta riski vēl ilgi turpinās atrasties dienas kārtībā.