Nesen, pētot tiesu praksi spriedumos, kas attiecas uz sodiem par valsts noslēpuma vai neizpaužamu ziņu izpaušanu tīši vai neuzmanības dēļ, uzdūros interesantam spriedumam, kurā kāds tiesu darbinieks notiesāts par ierobežotas pieejas reģistros atrodamu ziņu nodošanu lietā ieinteresētam advokātam.
Tiesas nolēmums atklāja interesantu apsūdzētā apgalvojumu – viņa aizturēšanu veicis viens no Latvijas specdienestiem, un pratināšanā izteikts piedāvājums atbrīvot no jebkādām kriminālām sekām apmaiņā pret ziņu sniegšanu par tiesas kuluāros notiekošo.
Metode, protams, sen zināma no nostāstiem, spiegu romāniem vai seriāliem, bet Dienas izpētē uzietajā gadījumā tomēr ir runa par oficiālā tiesas spriedumā dokumentētām konkrētas personas liecībām, tāpēc nav pamata uzreiz norakstīt pie urbānajām teikām šo gadījumu, kas noteikti nav ne tuvu vienīgais.
Ja šāds "pakalpojums pret pakalpojumu" modelis praksē eksistē, vai mēs varam izdarīt nekaunīgu pieņēmumu, ka, tieši pateicoties šādai "netīrumu satīrīšanai" aiz kādām amatpersonām, nav tikušas pienācīgi izmeklētas lietas, kas jau pa gabalu smako pēc korupcijas? Un vai šādas prakses dēļ daudzos amatos neatrodas apšaubāmas reputācijas personas?
Ja tā ir – un baidos, ka tā tiešām ir, – šiem profesionālajiem "satīrītājiem" būtu pēdējais laiks paskatīties pāri savām spiegu spēlēm. Amatos ļaujot nokļūt un noturēties no ķezas izglābtām viduvējībām, valstī stabilitāte nevairojas (ja tāds ir visas šīs "roka roku mazgā" sistēmas augstākais, valstiskais mērķis). Tikai ar politiķu ķengāšanu virtuvēs sabiedrībā kāpjošo tvaiku nenolaist, un populistu ievēlēšana 2018. gada vēlēšanās var nebūt lielākais no prognozējamiem ļaunumiem.
Vai Latvijas specdienesti, kas "sēž uz mapītēm", ir gatavi teorētiskai situācijai, ka priekšvēlēšanu laikā pēc Kremļa scenārija tiktu noplūdināti, piemēram, ieraksti, kuros kādas augstas Latvijas amatpersonas vaļīgi apspriež koruptīvus darījumus? Scenārijs dažādās variācijās jau ir izmantots gan nule ASV, gan Polijā (nu jau bijušā ārlietu ministra Radoslava Sikorska sarunu ieraksti).
Tam var nepiekrist, to var nosodīt, par to var vīpsnāt kā par tumsonību, bet sabiedrības vairākumu primāri interesē nevis, kurš, kā un ar kādu mērķi šīs noplūdes organizējis, bet to saturs un pasniegšanas veids. Labākās zāles līdztekus Krievijas propagandas tehnoloģiju skaidrošanai un atmaskošanai ir nevis "sēdēt uz mapītēm", sargājot aiz varas kārdinājumiem paklupušu politiķu negodu, bet pašiem savās mājās izslaucīt pagultes, lai vēlāk to nesāk darīt kāds kaimiņš ar netīru slotu, kurš uzdosies par sanitāru, bet patiesībā vēlēsies iedragāt mūsu valsts pamatus.
Spokojnijs