Ticamākais šā soļa iznākums būs Ķīnas atteikšanās ne tikai no ASV, bet arī Rietumvalstu tehnoloģiju kompāniju produktiem un servisiem. Sākot ar programmnodrošinājumu un beidzot ar mikroshēmām. Tieši tāpat ir ticams, ka ASV tehnoloģiju gigantiem nāksies zaudēt tiem ienesīgo Ķīnas tirgu. Ir vēl virkne citu soļu, kurus Ķīnas partija un valdība patur rezervei.
Rezultāts savukārt būs situācija, kas aizvien biežāk tiek dēvēta par tehnoloģisko feodālismu. Abas lielvalstis izveidos katra savu, neatkarīgu tehnoloģisko zonu, pašu spēkiem nosedzot visas stratēģiskās vajadzības. Vēl viena valsts, kas intensīvi strādā pie savas tehnoloģiskās zonas radīšanas, ir Krievija.
Tehnoloģiskās zonas, jāpiebilst, attiecas ne tikai uz informācijas tehnoloģijām, bet ļoti plašu risinājumu spektru.
Teorētiskajā variantā šo zonu izveide novedīs pie tā, ka katra no lielvarām spēs pastāvēt pilnībā autonomi no pārējās pasaules, nodrošinot pati sevi ar visu nepieciešamo. Labāk, sliktāk vai vispār ar Dievu uz pusēm – tas šajā gadījumā nav svarīgi, galvenais, ka pašas.
Šajā gadījumā nav mazsvarīgi, ka tieši ASV ir tās, kas iniciējušas tehnoloģisko zonu izveidi. Sākās šis process vēl prezidenta Baraka Obamas laikā, tomēr pilnā apmērā to ir iedarbinājis tieši Tramps. Arī galvenais iemesls, kamdēļ ASV prezidents sper šādus soļus, ir acīmredzams. ASV pašu ierosinātā globalizācija ir novedusi pie pavisam citiem rezultātiem, nekā bija paredzēts.
ASV sāk visai bezcerīgi zaudēt ekonomiskās konkurences cīņā, bet Ķīna nav Japāna 1985. gadā, un ultimāti uz to neiedarbojas. Nekādu cerību uzvarēt, turpinot spēlēt pēc esošajiem noteikumiem, Vašingtonai nav, arī pieņemt ultimātus Pekina negrasās, un vienīgais ASV atlikušais risinājums ir pasaules sadalīšana tehnoloģiskajās zonās. Teorētiski vēl ir arī militāri varianti, taču, tā kā runa ir par kodolvalstīm, tie ir tikai ļoti teorētiski.
Jautājums arī vairāk nav par to, vai izveidosies šādas zonas, jautājums ir tikai, kad tas notiks un kur atradīsies šo tehnoloģisko zonu robežas. Attiecībā uz laiku termiņi tiek minēti dažādi, visbiežāk 5–10 gadi. Savukārt par robežām skaidrības ir mazāk.
Ideālajā modelī trešajām valstīm tehnoloģiskais feodālisms ir pat izdevīgs, jo tām pastāv iespējas paņemt un izmantot labākos risinājumus no vairākiem lielajiem spēlētājiem uzreiz. Praksē lielvaras tikmēr cenšas maksimāli ierobežot trešo valstu izvēli un iekļaut tās savās tehnoloģiskajās zonās, nekautrējoties no politiskā spiediena.
Par vienu šādu kaujas lauku nešaubīgi kļūs arī Eiropa, tostarp Latvija. ASV apvienoto Eiropu redz tikai kā savas tehnoloģiskās zonas sastāvdaļu. Eiropai tikmēr nenoliedzami izdevīgāka ir rīcības brīvība, taču, cik liela tā būs, jau ir atkarīgs no pašu eiropiešu izlēmības.
Tavs vārds
Sāls