Šādā griezumā jebkuram civilizētam, saprātīgam cilvēkam no tādām izdarībām ir dabiska vēlme riebumā novērsties, un tas jau ir noticis. Ir manieru kopums, bez kuru ievērošanas lielajā politikā ceļš ir slēgts – holokausts tāpat kā okupācijas apšaubīšana vai deportēto piemiņas necienīšana ir viens no šādiem tabu. Līdz ar to, ja tagad Gobzems īsina laiku, griezdams no papīra dzeltenas Dāvida zvaigznes un zaļus auseklīšus, pēc vēlēšanām viņš varēs īsināt laiku, graizot no papīra sniegpārsliņas, nevis sēžot pie valdības galda.
Bet Gobzema taktika cīnīties par uzmanību un balsīm ar burtiskā nozīmē jebkuriem cilvēku seklākās maņas kairinošiem līdzekļiem, nevis rūpīgāk argumentētu esošās politikas kritiku un alternatīvas, reāli ieviešamas politikas piedāvājumu, ļauj arī nomērīt pārmaiņu iespējas pēc nākamruden gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Un šobrīd tās ir nekādas. Paskaidrošu, kāpēc.
Lai ko jums, ar Covid ierobežojumiem, ar nu jau daļējo slēpti obligāto vakcināciju un citādu esošo varas partiju politiku neapmierinātajiem, nestāstītu opozicionārs Gobzems vai jebkurš cits opozicionārs, reāla tikšana pie varas ar šādām metodēm viņiem nespīd, lai cik liels nebūtu protesta balsojuma procents. Vēl vairāk, solījumi atcelt visus ierobežojumus, nemudināt uz vakcināciju, nodrošināt vienlīdzīgas iespējas gan vakcinētajiem, gan nevakcinētajiem pie esošās epidemioloģiskās situācijas ir klajs blefs. Tas ir kā solījums mazam, niķīgam bērnam, ka viņš izaugs liels un stiprs, ēdot tikai kūkas, solījums pieaugušajam, ka viņš nopelnīs miljonu nestrādājot.
Bārstīties ar šādiem solījumiem, neapšaubāmi, ir daudz vieglāk nekā rūpīgi analizēt valdības partiju politiku un piedāvāt alternatīvu politiku, kas prasa piepūli gan no solītāja, gan no viņa atbalstītājiem. Līdz ar to varam teikt, ka nopietna opozīcijas spēka, kurš nākamruden piedāvātu reāli īstenojamu alternatīvu, nevis tikai destruktīvu iespēju nobalsot "pret", šobrīd nav. Labā ziņa ir, ka šāda niša ir brīva, jo starp Kariņa un Pavļuta politikas bezierunu atbalstītājiem un vieglākā ceļa meklētājiem ir pietiekoši plašs, neapmierināts, bet gana racionāli domājošs vēlētāju slānis, kuri drīzāk neaizies balsot.
Kā zināms, lielākais uzticīgo vēlētāju loks Latvijas politikā ir partijai Nezinu, par ko balsot / Neiešu uz vēlēšanām. Turklāt Gobzema viltus dienaskārtība un viltus risinājumi ir vienlīdz izdevīgi arī pie varas esošajiem, jo neba nu maz neapmierināto šī politiķa māžošanās aizbiedēs katram gadījumam tomēr nobalsot par kādu "pieaugušo partiju" bailēs no iespējas, ka pie varas tiešām varētu nākt populisti, kuri valsti novestu līdz haosam. Tas, ka biedēšana ar šo būs viena no varas partiju priekšvēlēšanu kampaņas elementiem, ir diezgan droši, tādēļ Gobzema tipa opozicionāri kalpo arī kā savienoto trauku principa nodrošinātāji, Un, proti, jo lielāks šķietamais atbalsts šādiem spēkiem, jo apzinīgāk sevi piespiež samierināties ar esošās politikas trūkumiem pamatstraumes vēlētājs, kurš novērtē stabilitāti.