Ideju konkurence krīzē ir vēlama

Nedēļas vidū plašas atskaņas ieguva mugurkaula ķirurga Arta Gulbja viedokļraksts Par turpmāko valsts rīcību Covid-19 krīzes sakarā. Ārsti neapšaubāmi latviešiem allaž ir bijuši autoritātes, līdz ar to – apcirknis, kur politiķiem parasti pasmelties viedokļu līderus sabiedriskās domas ietekmēšanai.

Cita lieta, ka tā, protams, nav nejaušība, ka ķirurga Gulbja vecākais brālis, kādreizējais ministrs Māris Gulbis, kā runā, kuluāros jau ilgāku laiku lolo ideju par jauna politiskā spēka dibināšanu kopā ar Saeimas deputātu Aldi Gobzemu un citiem domubiedriem.

Vai tas obligāti nozīmē, ka dažādo alternatīvo viedokļu parādīšanās ir kāda speciāli organizēta kampaņa, kuras mērķis ir varas kritika, tādējādi veicinot augsni sabiedrības pieprasījumam pēc jaunas partijas? Nebūt ne. Bet, pat ja tā būtu, tas ir tikai normāls politisks process un nekādas neatļautas sazvērestības šeit nav jāmeklē. Pat bez tā, ka krīzes kādam allaž ir tramplīns, lai vismaz mēģinātu ieņemt jaunu biznesa vai politikas nišu, tīri objektīvi pastāv pieprasījums pēc alternatīviem viedokļiem, vērtējumiem un risinājumiem.

Šobrīd ir tik daudz nezināmā gan par pašu vīrusu, gan ekonomiskajām sekām un to risināšanu, ko demonstrē valdības praktiski visā pasaulē, ne tikai Latvijas valdošā koalīcija, ka ideju konkurence būtu pat vēlama. Tas, vai vērā ņemamu ideju alternatīva ir parādījusies, gan ir diskutabls jautājums.

Lielākā uzmanība tika pievērsta ķirurga Gulbja līdz galam nepārdomātajiem un neveiksmīgi noformulētajiem pārspriedumiem par pirts un C vitamīna veselīgumu, uztverot to kā ieteikumus Covid-19 pārvarēšanai. Izlasot Gulbja viedokļrakstu līdz galam un ņemot vērā viņa brāļa politiskās ambīcijas, top diezgan skaidrs, ka visi diskutablie spriedumi bija vien mērce, kurā sabiedrības diskusijai servēt tikai vienu tēzi:

''Mani, līdzīgi kā lielu daļu sabiedrības, uztrauc jautājums par to, kā un kā vārdā tiek pamazām iznīcināta Latvijas ekonomika.''

Pāris dienu vēlāk RigaTV24 ēterā plastikas ķirurgs Jānis Zaržeckis nāk ar līdzīgu vēstījumu: ''It kā skaitās ļoti slikti, ka kāds nomirst no Covid, bet, ja mēs ieiesim tajā otrā stagnācijā, galējībā, kad sāksies masīvas pašnāvības un pensionāri reāli mirs no bada, tad tā būs daudz lielāka humānā krīze nekā tie skaitļi, ar kuriem mūs te katru dienu baida, cik nomirs no tā ragainā vīrusa.'' Un atkal līdzīgi kā gadījumā ar ķirurga Gulbja viedokļrakstu netiek līdz galam pateikts, kāds ceļš tad būtu ejams pretēji šobrīd oficiāli nospraustajam – atcelt ierobežojumus? Cik lielā mērā? Protams, ja skaidrā tekstā netiek piedāvāta alternatīva politika, nav arī jāatbild uz kritiku par šo piedāvājumu un jāatbild par tā sekām.