Ideoloģija pret pragmatismu

Ne tikai Baidens, bet arī citi demokrātu kandidāti debašu gaitā pašsaprotami un vētraini kritizēja ASV prezidentu Donaldu Trampu, tomēr šī kritika atstāja pretrunīgu iespaidu. Kā piemērs var kalpot Baidena paziņojums, ka Tramps grasās sagraut un likvidēt NATO, nododot ASV sabiedrotos. Šis apgalvojums ir viena no demokrātu pret ASV prezidentu izvērstās kampaņas neatņemamām sastāvdaļām, turklāt jautājumu saulītē ir iecēlis pats Tramps, ik pa brīdim apšaubot NATO lietderību un efektivitāti.

Tiesa, šeit ir būtiska nianse. Tramps kritiku NATO velta nevis tāpēc, ka uzskatītu aliansi par nevajadzīgu, bet gan tāpēc, ka sabiedrotie, pēc viņa domām, izmanto ASV sniegtās drošības garantijas un nedod pietiekamu ieguldījumu kopējā aizsardzībā. Šobrīd NATO, kā ir paziņojis Tramps, jau ir kļuvusi efektīvāka, tostarp sabiedrotie palielinājuši aizsardzības izdevumus par aptuveni 100 miljardiem ASV dolāru gadā.

Kopumā ASV prezidenta attieksme pret NATO ir līdzīga attieksmei pret dalību starptautiskajās organizācijās. Dalības nepieciešamība tiek vērtēta, nevis balstoties uz ideoloģiskiem vai ģeopolitiskiem apsvērumiem, bet gan galvenokārt no ekonomiskā izdevīguma viedokļa. Šādas nostājas pamatā ir fakts, ka ASV, cenšoties uzturēt pasaules dominējošās lielvaras statusu, tēlaini izsakoties, ir pacēlušas vairāk nekā spēj panest. Izdevumi ir lielāki par iespējām, un vēstures gaitā līdzīgas situācijas ir novedušas pie daudzu lielvaru sabrukuma. Pēdējais piemērs – PSRS – vēl daudziem ir spilgtā atmiņā.

Attiecīgi arī Tramps dara vienīgo, ko iespējams darīt, – atsakās no, viņaprāt, nevajadzīgiem izdevumiem, tostarp sākot tirdzniecības karus, pametot starptautiskās organizācijas, pieprasot pārskatīt dažādus līgumus, izdarot spiedienu uz lielajām kompānijām, lai tās atgrieztu ražotnes ASV, utt. Prasība NATO dalībvalstīm palielināt izdevumus līdz iepriekš solītajam līmenim ir tikai daļa no vispārējās tendences.

Savukārt ASV prezidenta oponenti priekšplānā ir izvirzījuši ideoloģiju, ieskaitot sava globalizācijas modeļa tālāku virzīšanu, kā arī bezkompromisa cīņu ar ASV ģeopolitiskajiem oponentiem un viņu pasaules redzējumu. Cīņai ir jāturpinās, pat neraugoties uz to, ka iespējas uzvarēt ir kļuvušas atklāti iluzoras. Un uz šāda fona jebkura, pat iespējama atteikšanās no iepriekš iegūtajām pozīcijām tiek traktēta kā nodevība.

Šīs episkās kaujas starp pragmatismu un ideoloģiju iznākums, protams, atstās milzīgu ietekmi uz procesiem visā pasaulē, turklāt daudz ilgākā termiņā nekā tikai nākamā ASV prezidenta kadence. Tajā pašā laikā izlemt, kura no abām vērtībām ir svarīgāka un attiecīgi – kurā pusē nostāties, citu valstu politiķiem nākas jau šodien, un tā daudziem acīmredzami ir grūta izvēle.