Iemesls tam ir Krievijas iebrukums Ukrainā, kā to, starp citu, taču atzīst paši LR kolēģi.
Atšķiras tas, kādas ievirzes diskomfortu tas rada to vai citu mediju redakcijās. Vienam diskomforts, ka ikvienu Latvijas problēmu izgaismojošu rakstu nekavējoties interpretēs un savā propagandā izmantos Krievija. Citam, izrādās, diskomforts, ka spiesti būt patriotiskāki nekā iepriekš. (Šeit nu no sirds esmu pārliecināta, ka daudzi radio kolēģi savus parakstus zem paziņojuma lika konceptuāli, nepiekrītot atsevišķām detaļām, kurās, kā zināms, velns slēpjas.)
Manuprāt, lūzums, pēc kura tika sašaurināta brīvība ne tikai redakcionālajām izvēlēm, bet arī spiests uz vēlētāju izvēlēm, iestājās krietni senāk – līdz ar mantras "šajā ģeopolitiskajā situācijā" ienākšanu politiķu, tiesībsargu, drošībnieku, arī pašu mediju un sabiedrības ikdienas leksikā.
"Šīs ģeopolitiskās situācijas dēļ" vēlētājiem bija jābalso par "mazāko ļaunumu", medijiem – divreiz jāpārdomā, vai publiskot kādu valsts amatpersonas un politiķus neglaimojošu informāciju, savukārt politiķi varēja ar to atgaiņāties no jebkuras pret sevi vērstas kritikas. Nonāca līdz tam, ka mediji paši šo mantru sāka moralizējoši izmantot publiskās diskusijās, kad tās ievirzījās tābrīža redakcionālajai izvēlei nepatīkamā gultnē.
Katram savs sāpju slieksnis, ka mūsu profesionālās brīvības robežas sašaurinās, ir augstāks vai zemāks. Piemēram, radio kolēģiem rada diskomfortu, ka "no medijiem, jo īpaši sabiedriskajiem, tiek sagaidīts tikai "patriotisks" saturs, bet "pamatstraumei" pretēja viedokļa izskanēšana tiek novērtēta kā medija pretvalstiska rīcība". Pat ja nepievienojos alerģijai pret patriotismu un nacionālismu, kas paziņojuma autorus vieno ar par mediju politiku atbildīgo kultūras ministri Agnesi Loginu, šajā brīdī vēl esmu atvērta ieinteresētai profesionālai diskusijai.
Ja vien šī fakta konstatācija tūliņ nenovestu pie "cūku komiksa" kā problēmu raksturojoša piemēra piesaukšanas. Tiešām, kolēģi? Tik grūti atzīt šo sliktas gaumes, vieduma un brieduma trūkuma kļūdu? Šis tiešām būtu tas piemērs, kad kara dēļ no sabiedriskā medija tiek pieprasīts tikai patriotisks saturs, tā sašaurinot mediju brīvību?
Gribētos tomēr sabiedrisko mediju kolēģu lielāku atklātību, kas ir tās tēmas un gadījumi, kad viņi sevī sajutuši pašcenzūru, citādi sanāk, ka mēs paši līdzdarbojamies šo savu neatkarības robežu sašaurināšanā