Tā ir tā lielā dilemma. No vienas puses, ir vārda brīvība, no otras, - nostāja rietumu sabiedrībā, ka ir jārespektē atšķirīgais. Šis gadījums rāda, ka šīs divas vēlmes ne vienmēr savienojamas. No vienas puses, ir žurnāls, kas atļaujas attēlot Muhamedu, bet, no otras puses, ir arī franču musulmaņi (un ne jau tikai islāma radikāļi), kurus tas dziļi personiski aizvaino. Vai to var viegli atrisināt? Nezinu. Bet tas uzrāda problēmu veidā, kā mēs līdz šim esam mēģinājuši sabalansēt šīs atšķirīgās vērtības. Un, iespējams, arī uzrāda to, ka, pasaulei un sabiedrībai mainoties, jāmainās arī balansam. Runa ir ne tikai par šīm divām, bet daudzām vērtībām, ieskaitot vēlmi pēc stabilas, mierīgas sabiedrības.
Balanss iespējams, ja dažādām kopienām ir atšķirīgas pamatvērtības?
Latvijas Islāma kultūras centra priekšsēdētājs Imrāns Oļegs Petrovs kādā intervijā pievērsa uzmanību, ka Latvijā aizliegts ņirgāties par karogu, bet nav aizliegts zīmēt un publiskot karikatūru ar Muhamedu, kas islāmticīgajiem ir daudz svarīgāk nekā valsts vai karogs. Rietumu sabiedrībā ir pieeja, ka nevienam no mums nav absolūtās taisnības. Līdz ar to svarīga ir valsts ar noteikumiem, kurus ievērojot visi varam sadzīvot. Ja pieņemu šos spēles noteikumus, arī tad, kad kāds ņirgājas par maniem uzskatiem, tas nerada vēlmi šo valsti graut, kādu nošaut, raisīt revolūcijas. Bet sabiedrībā, kurā valsts ir otršķirīga, kur ticība svarīgāka par valsti, šādus noteikumus nevar pieņemt, un tur ir tā būtiskā atšķirība starp karoga un Muhameda zaimošanu - zaimojot Latvijas karogu, apšaubu principus, kas manu valsti satur kopā, bet Muhameda gadījumā - nē (es, starp citu, uzskatu, ka tas ir nepareizi, ka līdz trim gadiem var ielikt cietumā par karoga zaimošanu, man liekas, ka tas nav adekvāts sods).
Ir valstis, kur nesoda pat par karoga dedzināšanu. Kāpēc mēs tik jūtīgi?
Latvija ir mazliet citā situācijā - tādā ziņā, ka mēs apzināmies savas valsts trauslumu, nedrošumu. Tāpēc mums svarīgi aizsargāt arī valsts simbolus. Vienlaicīgi, manuprāt, ir visu laiku jāuzdod jautājums, vai ierobežojumi, kurus ieviešam, patiešām ir svarīgi.
Mūsu sauklis, atjaunojot neatkarību, bija "Par tiesisku valsti!", arī tagad tiecamies visu regulēt ar likumiem. Taču, kad notiek Parīzē notikušajam līdzīgi gadījumi, sabiedrībā aug pieprasījums pēc ātras linča tiesas. Kāpēc?
Tā ir veca problēma. Protams, ka demokrātiskās sabiedrībās mēs apelējam pie sabiedrības un uzskatām, ka cilvēkiem ir galavārds, bet no pieredzes zinām, ka krīzes situācijās sabiedrība prasa linča tiesu. Tieši tāpēc sāpīgas vēstures gaitā esam nonākuši pie tā, ka pastāv likumi, kuri ierobežo, tajā skaitā arī vairākumu. Pieredze rāda, ka tādā veidā ir vieglāk sadzīvot, izsargāties no tā, lai viens mazs konflikts nepārvēršas visu karā pret visiem. Jā, kaut kādā ziņā tas ir pretēji mūsu instinktiem, bet tieši tāpēc rietumu sabiedrība, rietumu valstis tomēr no cilvēka prasa kaut kādu zināmu saprātu un pašdisciplinētību.
Kā šis saprātīgums sader ar negatīvismu pret svešajiem, nesaprotamas ticības pārstāvjiem?
Tāda reakcija cilvēkiem ir gandrīz vai asinīs - spontāni norobežoties vai vērsties pret svešo, lai kas tas būtu. Gadījums Parīzē vēlreiz apliecina to, ka mēs neesam atraduši labu veidu, kā sadzīvot. Bet ļaušanās naidam vai nepatikai pret citādo, manuprāt, var beigties tikai ar konfliktu. Par laimi, cilvēkiem piemīt arī empātijas spēja.
Visu Romāna Meļņika interviju ar Arti Sveci Katrs ar savu patiesību lasiet otrdienas, 27. janvāra laikrakstā Diena!